Ceļš Pēc negaisa vienmēr ir saule. Šoreiz tā pati, sen zināmā, mīļā saule. Pēc negaisa pat siltāka un spožāka. Un negaisā jau arī ir saule, tikai paslēpusies aiz mākoņiem. Lielas, milzonīgas, dzeltenas rapšu pļavas un ceriņi. Čalis, kas sēžot autobusā blakus 3 stundas no vietas lasīja Bībeli un ik pa laikam pacēla acis un teica "mmmmmm....." Mājas Vēsums un vakars. Tramvajs. Bezgala glīts suņuks ar sarkanu siksniņu, kuru klēpī tur puisis hūtē. Puisis, redzot kā skatos uz mazo kucēnu, pats sāka smaidīt un bužināt trīcošo, sīko radībiņu. Apsardze, kas noķer puišeļus, kas bez biļetēm vizinās. Dzērājs, kas ar maisiņu, pilnu ar tukšo taru, pukojas uz vadītāju, kas par strauju uzsāk braucienu. Kluss, 10 minūtes sirdī auklēts "paldies" vadītājai. Zināju, ka neviens viņai neko tādu nesaka, jo cilvēku tak daudz. Tieši tāpēc. Vakars bija tik priekpilns, ka gribēju to padarīt jaukāku arī citiem. Mīļums Mans. Daudz darāmā. Ņammu gatavošana. Rūpes. Baznīca. Baiļ