Skaistums slēpjas vienkāršībā

Hehe - pēdējā  laikā iet diezgan interesanti. Šonedēļ "saraujam" teātra mēģinājumus un skola kaut kādā veidā paliek 2. vietā. Bet man nekas nav pretī,jo šogad man skola ar savu vērtēšanu un "iespiešanu" cilvēku kaut kādos rāmjos ir līdz kaklam. Lai gan ar prātu ļoti labi saprotu, ka skola ir vajadzīga, bet ja varētu, es to visu darītu un izveidotu savādāk. Un saku kā ir - mazāka skola - grūtāk dzīvot. Šodien dzirdēju pērkonu - manām ausīm tas nozīmēja - vasara ir tepat aiz stūra. Paguvu arī lietū pastāvēt. :) Un cilvēki - domājiet ko runājat. It īpaši tad, kad jums nav ne jausmas ko runājat. Kā lai saka - Aizmugurēja nepatikas un sašutuma izrādīšana nav diez ko cildināma darbība. Protams, paldies cilvēkam, kuram nebija vienalga. Kaut kādu patiesības drusku vismaz viņš zin. :)   (Es joprojām tikai mācos, lai gan tagad ir pilnīgs neuzticības mākonis virs manis). Ceru, ka varēšu svētdien pamosties ar domu - jēj, cik šī nedēļa bija izdevusies. :) P.S. Vēlreiz paldie

Pieķeru sevi pie domas, ka mans progress tomēr nav progress. Nesanāk un nesanāk man tā mācīšanās, uzticēšanās un visas tās pārējās sarežģītās lietiņas. Man ir sajūta, ka virspusēji man ir pie kājas. Lai gan jūtu, ka iekšā kaut kas gruzd. Tas labi, ka gruzd. Un rakstot šos vārdus ienāk prātā doma -, bet varbūt man patīk būt tādai - Sasodīti nepielaidīgai un spītīgai ,un lepnai. Jā, lepnai. Viens cilvēks man vienreiz izteica variantu, ka mana problēma ir lepnums. Lai gan tie cilvēki, kuri ir "manējie" - es par viņiem celšos un kritīšu. Pat tad, ja nesanāks. Pat tad, ja viņi nebūs no tiem, kuri ir "pielaisti klāt". Heh, smieklīgi pateicu. - Nav jau tā, ka vienmēr izdaru tā kā gribētos izdarīt. Arī ar to palīdzēšanu "savējiem". Reizēm nošauju galīgi garām. Bet jūs tikai man pasakiet, ja rodas tāda vajadzība, pasakiet - Eu, man tiešām vajag Tavu palīdzību.- Un es mēģināšu palīdzēt, ja tas nebūs pret manu sirdsapziņu un domāšanas veidu. Šodiena vispār bija supe

Tik jocīgi vispār... Jocīgi, cik daudz var paveikt vārds un cik daudz - klusēšana. Jocīgi cik daudz spēj paveikt vienkārša darbība.  Apskāviens, rokas mājiens, kopā dziedāšana , pasēdēšana blakus, piezvanīšana, kaut vai tik cilvēcīgā klusēšana kopā. P.S Biežāk jālūkojas cilvēkiem acīs un jāskatās cik lgi viņi to var izturēt. Man patika trešdiena. Kāpēc? Jo man izdevās piekāpties.(progress) Tad vēl izdevās parunāties ar cilvēku, kurš runāja par lietām par kurām es ar nevienu nerunātu, bet tad manī radās doma, ka es to gribētu. ne tagad, bet kaut kad.  Diemžēl iznāca mierināt cilvēku. Jutu, ka otrā pusē telefonam cilvēks skumst. Nelaimīga mīlestība vai arī kaut kas uz to pusi. Bet es teicu - Būs labi- . Tas, kas notika ar to cilvēku - tā ir tā lieta no kuras baidos. Problemātiski. Bet tas taču ir tik skaisti. Drausmīgi sāpīgi, bet tas tikai apliecina, ka Tu esi cilvēks. Vispār smiekli uznāca. Atcerējos kā pirms kāda laika tas pats cilvēks jautāja: "Kāpēc Tev tā negadās?"  Ja

Progress. Neliels, bet, laikam, ka tomēr progress. Vienu dienu mani pārsteidza viens cilvēks. (Cik neparasti, atkal tas notika tumsā, ārā, uz ceļa). Pārsteidza mani ar to, ka tik vienkārši runāja par lietām, par kurām es, visticamāk, nerunātu. Lai gan tā fakta priekšā, kuru uzzināju, sapratu, ka esmu mazs,neskarts, nepieredzējis cilvēks. Lai nu kā, bet sapratu, ka laikam tad, kad mani pārsteidz ar kādu patiesību, manī rodas, kaut neliela, bet tomēr vēlme izrunāties. Nedaudz pat sanāca.  Šodien vakarā aizgāju paskriet. Ceļš varēja būt sausāks, bet to es pacietu. Vienkārši, tā sajūta skrienot, man bija dievīga. Kādus 2,5 km jau noskrēju. Tas tā, iesākumam. Aprīļa otrā puse solās būt saspiesta ar visādiem notikumiem. Kā jau parasti tas gadās man - kādu ilgu laiku nekas nenotiek, bet tad-blaukt- vienā dienā vairāki pasākumi, notikumi uz kuriem gribu tikt. Daudz reiz man šādi gādās. Pārāk bieži jau. Kitina, ka kaut ko vajag palaist garām. Rītdien būs jāpadarās pa āru. Svētdien - šis tas

Domāju, ka esmu cilvēks, kurš savus pienākumus un darbus cenšas izdarīt pēc iespējas ātrāk. Bet es esmu tikai cilvēks. Gadās, ka gan skolā, gan mājās "spiež" un darbi sakrājas, tāpat kā negulētās naktis. Pēdējā laikā ar to miegu man vispār neveicas. Galva pilna ar visādām domām. Tāpēc jūtu, ka man pa seniem laikiem ir piemeties "autopilota" garastāvoklis. Daru lietas, darīšanas pēc; runāju, runāšanas pēc. Diemžēl reizēm kaut kas noiet greizi un sāk vilkt uz kašķi. Jūtu, ka daži cilvēki lēnām "izslīd no manām rokām". (Bāc, es jau frazeoloģiski sāku runāt :D ) Betbetbet...pavasaris par visiem 100% ir klāt. :) Mmmm...jipīīīī!!! Nekad iepriekš nebiju pēc tā, tā noilgojusies. Vispār man pēdējā laikā ir daudz lietiņu par kurām pasmaidīt. Zinu, ka viens cilvēks tīri skaidri redz savus plānus nākotnei, un tas dara viņu dikti laimīgu. Tātad prieks ir arī man. :) Mmmm...Žanete ir mājās. Atpūtusies un laimīga. :) Ieguvusi daudz, jaunus draugus. Mjā...Par Lauru vi

Mīlestība, ticība, darbs . Prioritātes. Sabāztas 3 vārdos. Man rodas vēlme paskaidrot vairāk, kas zem kuras vērtības vēl slēpjas. Bet baidos, ka nemācēšu to saprotami izstāstīt.(Ģimene, draudzība, cilvēki, mājas, otrs cilvēks,Dievs utt.) Jā - iemācīties salikt lietas, vārdus un emocijas pa plauktiņiem - arī tas man jāiemācās. "Ja ļausi sevi pieradināt, var gadīties, ka mazliet sāpēs." Pēdējā laikā šis citāts neliek man mieru. Pieradināties. Ļauties. Uzticēties. To es sākšu, palēnām, mācīties. Ne visiem, protams. Bail pat iedomāties, cik daudz un ko esmu palaidusi garām. Mācīšos.Tik bail, ka nebūs kam un, ka nesanāks. Bet lēnām un mierīgi. Šodien, pa ļoti seniem laikiem, biju uz dievkalpojumu. Sakritība vai kas, bet sprediķa tēma man "iespēra pa dvēseli". Šaubas un izvēles.Sajutos kā dezertieris, kas atgriezies. Un šoreiz tā stabilāk. Mājas. Tākā šodien tēvam no rīta bija zemessargu mācības un darbs, tad mājās man uzjundija vadoņa garastāvoklis. Mamma teica, ka s

Fuck you. I`m a dragon. Šodien vairs nespēju tāda būt. Visam ir sava robeža. Negribu būt vairs maza,samākslota "saulīte". Rītdien aizbraukšu uz Vecpiebalgu. Jo gribu atpūsties, lai pēc tam (iespējams) to nožēlotu. Jo darbu ir sakrājies daudz. Un problēmu arī. Bet......(šeit sekos kārtējais manis novazātais teikumiņš) - Būs labi. Savādāk nevar būt. Mmm...Zinu vēl vienu cilvēku, kuram ir pieriebusies vienaldzība un egoisms. Bet to visu nevar tā - čiks- un uz sitiena mainīt. Labs ir, iešu gulēt. gribu no rīta pamosties agrāk, lai paskrietu. Tā, kā vasarā.

Cilvēka dabā ir runāt. Pievienojot šim vārdam jebkādu priedēkli. Izrunāt, pārrunāt, aprunāt, norunāt utt. Šo visu uztaisiju, jo sapratu, ka rakstot man paliek labāk, vieglāk...nezinu kā. Bet ne sliktāk. Tad nu rakstīšu te to ko dažreiz man sagribēsies rakstīt. Kāda tam jēga? Iespējams, ka nekāda. Iespējams, ka ar visu šo lietu izvērtīsies tāpat kā kādreiz ar manu dienasgrāmatu (hihihi) ko kādreiz maza rakstiju. Pēc gadiem 5 to atrodot un palasot varu vien brīnīties par kādiem niekiem uztraucos un domāju. Iespējams, ka pēc 5 gadiem lasot šo smiešos... Es tā vismaz ceru. Jo pagaidām smiekli kaut kā nenāk. Mmm...runājot par laiku un rakstīšanu. Silti iesaku Jums paņemt parastu baltu lapu, pildspalvu un uzrakstīt sev vēstuli. Tā kā tas pienākas - ar uzrunu, saturu, jautājumiem, datumu. Uzrakstiet sev par visu ko gribat, jūtat, domājat. Rakstiet ar domu, ka to lasīsiet Jūs pēc, pieņemsim 10 gadiem. Uzrakstiet un ielieciet aploksnē. Un noglabājiet. Ticiet man - sajūta ir ... diezgan savāda