Pēc patiesības vienmēr ir lielāks pieprasījums nekā piedāvājums.

Progress.

Neliels, bet, laikam, ka tomēr progress.
Vienu dienu mani pārsteidza viens cilvēks. (Cik neparasti, atkal tas notika tumsā, ārā, uz ceļa). Pārsteidza mani ar to, ka tik vienkārši runāja par lietām, par kurām es, visticamāk, nerunātu. Lai gan tā fakta priekšā, kuru uzzināju, sapratu, ka esmu mazs,neskarts, nepieredzējis cilvēks.
Lai nu kā, bet sapratu, ka laikam tad, kad mani pārsteidz ar kādu patiesību, manī rodas, kaut neliela, bet tomēr vēlme izrunāties. Nedaudz pat sanāca. 

Šodien vakarā aizgāju paskriet. Ceļš varēja būt sausāks, bet to es pacietu. Vienkārši, tā sajūta skrienot, man bija dievīga. Kādus 2,5 km jau noskrēju. Tas tā, iesākumam.
Aprīļa otrā puse solās būt saspiesta ar visādiem notikumiem. Kā jau parasti tas gadās man - kādu ilgu laiku nekas nenotiek, bet tad-blaukt- vienā dienā vairāki pasākumi, notikumi uz kuriem gribu tikt. Daudz reiz man šādi gādās. Pārāk bieži jau. Kitina, ka kaut ko vajag palaist garām.
Rītdien būs jāpadarās pa āru. Svētdien - šis tas jāpaveic, lai pa nedēlas vidu nav tik daudz nervi jābendē.

Ar labu nakti, cilvēki!
Sakiet to, kas jāsaka un domājiet par to, ko jādomā.