Pāriet uz galveno saturu

Cilvēks vispirms mācās runāt un staigāt, pēc tam – apsēsties un paklusēt, pēc tam – piecelties, aiziet un pateikt, kā ir.

Cilvēka dabā ir runāt. Pievienojot šim vārdam jebkādu priedēkli. Izrunāt, pārrunāt, aprunāt, norunāt utt.
Šo visu uztaisiju, jo sapratu, ka rakstot man paliek labāk, vieglāk...nezinu kā. Bet ne sliktāk. Tad nu rakstīšu te to ko dažreiz man sagribēsies rakstīt. Kāda tam jēga? Iespējams, ka nekāda. Iespējams, ka ar visu šo lietu izvērtīsies tāpat kā kādreiz ar manu dienasgrāmatu (hihihi) ko kādreiz maza rakstiju. Pēc gadiem 5 to atrodot un palasot varu vien brīnīties par kādiem niekiem uztraucos un domāju. Iespējams, ka pēc 5 gadiem lasot šo smiešos... Es tā vismaz ceru. Jo pagaidām smiekli kaut kā nenāk.
Mmm...runājot par laiku un rakstīšanu. Silti iesaku Jums paņemt parastu baltu lapu, pildspalvu un uzrakstīt sev vēstuli. Tā kā tas pienākas - ar uzrunu, saturu, jautājumiem, datumu. Uzrakstiet sev par visu ko gribat, jūtat, domājat. Rakstiet ar domu, ka to lasīsiet Jūs pēc, pieņemsim 10 gadiem. Uzrakstiet un ielieciet aploksnē. Un noglabājiet. Ticiet man - sajūta ir ... diezgan savāda. Heh, zinu to jo 7 gados ko tādu biju izdarijusi. Njā, šogad dzimšanas dienā atvēru un sapratu, ka mīlēju to mazo 7gadīgo cilvēku, kas biju.

Komentāri

  1. Tu esi uztvērusi vārda RUNĀT jēgu, ne visi to spēj. ;)
    Varu piebilst tikai un vienīgi no savas pieredzes, rakstīšana tiešām ir laba lieta, ne pa velti man jau otrā kladīte tiek piepildīta. :)
    Runājot par jēgu - jēga ir VISAM, pat mazam sūdam pļavas vidū. ;) (sun)
    Un man Tev ir viens labs ieteikums un piedāvājums vienlaikus.:) Bet to es Tev rīt personīgi izklāstīšu! :)

    AtbildētDzēst
  2. Mmm.. Jēga ir visam, bet reizēm to jēgu ir bezgala grūti saskatīt. Tad iestājas bezjēga.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija