Pinķeris.

Pieķeru sevi pie domas, ka mans progress tomēr nav progress. Nesanāk un nesanāk man tā mācīšanās, uzticēšanās un visas tās pārējās sarežģītās lietiņas. Man ir sajūta, ka virspusēji man ir pie kājas. Lai gan jūtu, ka iekšā kaut kas gruzd. Tas labi, ka gruzd. Un rakstot šos vārdus ienāk prātā doma -, bet varbūt man patīk būt tādai - Sasodīti nepielaidīgai un spītīgai ,un lepnai. Jā, lepnai. Viens cilvēks man vienreiz izteica variantu, ka mana problēma ir lepnums. Lai gan tie cilvēki, kuri ir "manējie" - es par viņiem celšos un kritīšu. Pat tad, ja nesanāks. Pat tad, ja viņi nebūs no tiem, kuri ir "pielaisti klāt". Heh, smieklīgi pateicu. - Nav jau tā, ka vienmēr izdaru tā kā gribētos izdarīt. Arī ar to palīdzēšanu "savējiem". Reizēm nošauju galīgi garām. Bet jūs tikai man pasakiet, ja rodas tāda vajadzība, pasakiet - Eu, man tiešām vajag Tavu palīdzību.- Un es mēģināšu palīdzēt, ja tas nebūs pret manu sirdsapziņu un domāšanas veidu.
Šodiena vispār bija superīga. (Vienīgais, tas filozofiskais garastāvoklis vakarpusē tāds traumatisks). Uzzināju ļoti labas un iepriecinošas ziņas :) Un persiki...Ņjamīī... :)
Lieldienas kā nekā - Olu krāsošana un visas citas neierastās padarīšanas. Uz Baznīcu gan laikam neaiziešu - Par ātru vēl tam visam. Bet šajā "jomā" (nezinu kā lai to vēl nosauc) man prātā ir diezgan vareni nākotnes plāni. Pat ar vienu cilvēku jau par to aprunājos... Tad jau laiks rādīs. :)
Man nāk miedziņš - Prieks mazlietiņ un patīkami nogurdina :)

Jaukus sapņus un veselīgu miegu!
Siltu segu un aizgrābjošas domas! :)