Skaistums slēpjas vienkāršībā

Pavasara gaiss apkārt plivinās kā nenotverams tauriņš - te ir, te nav.Bet tomēr - debesis ir zilākas par bruģi, krietni zilākas - un tas nozīmē, ka pavasaris tomēr nāk! Šodien nomierinājos par savu problēmu -vaiesnekļūstuparpieaugušo- , kad veikalā ieraudzīju mazu bērnu, kurš cītīgi mēģināja izprast un atrast tieši to pašu ko es pirms kāda neilga laika, proti, kur ir tā robeža, kur automātiskās durvis atveras, un kur vairs ne. Mana sirds kļuva mierīgāka, to redzot.

Cilvēce tiek apčakarēta. Barota  ar viegliem, saldiem eklēriem. Izskatās tik skaisti, bet vērtības nekādas. Priekš augšanas, attīstības tas neko nedod, pat degradē. Visu laiku. Saēsta no iekšienes. Bez piespiešanas, labprātīgi. Jau no mazotnes, pieradināti, ka tāda ir norma un tie, kas dara savādāk ir barbari. Maize? Tie, kas pazīst to un atbīda saldo, mīkto eklēru malā pūlī tiks saukti par muļķiem un dumjiem neprāšiem. Izvēle ir sabrukt vai cīnīties pret spiedienu. Skaidrībai - Ziniet - tā ir metafora. Skumja metafora.

Izlasīju ''Lizete, dzejniekam lemtā''. Man patika. Ļoti. Iesaku. Pirms tam izlasīju Faulza ''Kolekcionāru". Tāda nedaudz jokaina. Bet galu galā lika aizdomāties par to cik gan daudz patiesība uz pasaules ir tādu dīvaiņu. Tagad lasu Jaunsudrabiņa "Aiju". Pēdējā laikā grāmatām pievēršu lielāku uzmanību. Veldzējoši. Vienu nakti nespēju iemigt. Gribējās silti, silti apskaut savus draugus. Tā pa lielo 3. Viņi mani atceras un par savu atcerēšanos man atgādina. Es viņus arī atceros, bieži. Bet man nesanāk tik bieži viņiem to atgādināt. Bet es tomēr ticu, ka lai draudzība pastāvētu, tai nevienmēr vajag atgādinājumu. Tā nevar izgaist. Esmu nogurusi no pilsētniekiem. Atceros rudeni, sajūtu, kad vari paņemt rokā grābekli un strādāt sev. Kaifs.