Pāriet uz galveno saturu

Olas dzeltenums uz melnajām biksēm

Baigais Frīdrihs.
Mmjā - cilvēki mani pārsteidz: ar jautājumiem, kas man kaiš, ar slēdzienu, ka vairs neesot hiperaktīva, un jā, arī gluži normāli pieskrienot no mugurpuses mani var drausmīgi nobiedēt. Es vēl pusstundu pēc tam smējos par sevi. :)
Es saprotu to, ka es daudz ko nesaprotu. Ļoti daudz ko. bet skumjās,vēlās naktīs dziesmu vārdi kļūst gluži saprotami.Vēl es gribu noskaidrot ko īsti nozīmē "depresija"............................................................... (Klikšķis galvā - depresija [lat. depressio ‘nospiestība, nomāktība’]
1.ek. ilgstoša stagnācija vai lejupslīde ekonomikā; ražošanas cikla fāze, kam raksturīgs saimniecisks sastingums, bezdarbs.
2.psih. psihisks stāvoklis, kam raksturīga nomāktība, drūmums, arī domāšanas aizture.
3.ģeogr. jebkurš Zemes garozas pazeminājums; šaurākā nozīmē — ieplaka, kas atrodas zemāk par jūras līmeni (sausa vai pildīta ar ūdeni).
4.tektoniskā depresija — Zemes garozas ieliece, kas pilnīgi vai daļēji piepildīta ar nogulām.
5.meteor. rajons ar pazeminātu atmosfēras spiedienu.)
.........................................................................................................................................................
Iemācijos jaunu vārdiņu - domāšanas aizture.    ^^  

”Kurš nemīl un nesaudzē dzīvo mežu, nemīl dzimteni.” mežkopis Krišs Melderis
Pēdējā laikā rodas vēlme noskaidrot kā no zīles dabūt mazu ozoliņu un tad to rezultātu iestādīt. Tas ir daudz jēdzīgāk nekā gudri runāt.
Vispār pēdējā laikā sajūta tāda, ka kaut kas neiet labi. Notiek tik daudz, sliktu lietu. Sajūta tāda, ka kāds grib mums atvērt acis, sadot pa mizu un norāt. Un vajag. Bet vai sanāk? Ir tik daudz kas  samākslots, liekulīgs un vienaldzības pilns, bez domāšanas, morāles un mīlestības. Un mēs vēl raustam plecus un sakam, ka ir slikti. Protams, jo egoisms diezko labā vietā nevar novest. Ir tik daudz labu lietu ko darīt, domāt, kam ticēt. Bet sazin kāpēc daudzi izvēlas to vienkāršāko, ātrāko.... Tā arī ātrāk pie beigām nonāksim.
Tagad jau sāku prātot, vai maz vārds "cilvēcība" apzīmē ko labu.
Un visskumjāk paliek tad, kad cilvēki atsakās no palīdzības.
*Un te es apstāšos, jo saprotu, ka atkal sākas.... Šai reizei pietiks.*

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija