Aj, kā viens cilvēks nobrauca ar ceļa rulli pa manu dvēseli. Es esot mainijusies pēdējā gada laikā. Nu, protams, tādas lietas kā tās cilvēku izmaina. It īpaši tādu kā mani. Es uzvedoties kā 3 gadīgs bērns, kuram nav sajēgas par to kas jādara un kas nav jādara. Mana uzvedība esot kā lecīgam tīnim, kurš mēģina izlikties kruts, mēģina padarīt sevi par kaut ko nepārspējamu un retu, es esot naiva. Es bērnudārzā biju nopietnāka nekā tagad. Nopietni. Mammas draugi visi prasija, kur Tev tik nopietns bērns. Bet es tikmēr sajutos jokaina un pētiju savus kurpju purngalus. Viņi vienmēr ir bijuši interesanti.
Mjā - naiva es esmu un maniem vārdiem sakot - Jā, man ir "pamperu periods". Bet, kā man patīk šis teiciens - Romu neuzcēla vienā dienā- . Tāpat ir ar cilvēku. Tu nevari vienā jaukā dienā pamosties un sākt gudri runāt, saprast ko gribi. Tāpēc jau jāiziet cauri "pamperu periodam". Tad kad Tu mēģini no viņiem tikt ārā, Tu iespējams tiec ārā un notik ķibeles un Tu tā sakot, apkakājies, tad seko periods, ka Tu saproti, ka nevari bez viņiem un Tev viņus vajag, tad ir periods, kad Tu sēdi rāms un domā kā bez viņiem iztikt un tad jau ir periods kad Tu iemāciesdzīvot bez viņiem. Savā ziņā es tā daru ar cilvēkiem. Dažiem. Lieliskiem.
Man patīk, kad cilvēki liek man domāt.
Man patīk tā smarža kad taisa biezpienu. Sulas kas paliek pāri. Atceros kā brāļi ar veco volgu brauca pakaļ uz pienotavu tām, jo mēs tās devām mazajiem teliņiem. Mani reti kad ņēma līdzi, tajās reizēs es stāvēju uz ceļa, ar mazajām roķelēm ieķērusies kleitas malā (kleitiņa noteikti pa dienu bija nošmulēta, jo es arī tad līdu, kur nevajag|), izspūrušie, sapinkotie mati lipa pie vaigiem. Es jau tad biju mežonis :D Biju kluss un nošmulēts bērns.
Man mūždien ir paticis tas, ka B. mamma stāsta par pirmo reizi kad mani redzējusi. Man laikam bijuši 2 gadiņi, stāvējusi brūnās kombenzona biksēs un izskatijusies pēc lācīša. [Manī joprojām mīt zvērs (: ]
Nav svarīgi, kurš to teica: -man patīk tavas saulītes,tās stipri raksturo tevi, vienmēr optimiste :)-
Krietns laiciņš kopš es nebiju dzirdējusi kaut ko šitik jauku :)
Bīstamākais ierocis, kas dots cilvēkam ir vārdi. Un arī mīlestība - ja to nelieto un nejūt pareizi.
Mjā - naiva es esmu un maniem vārdiem sakot - Jā, man ir "pamperu periods". Bet, kā man patīk šis teiciens - Romu neuzcēla vienā dienā- . Tāpat ir ar cilvēku. Tu nevari vienā jaukā dienā pamosties un sākt gudri runāt, saprast ko gribi. Tāpēc jau jāiziet cauri "pamperu periodam". Tad kad Tu mēģini no viņiem tikt ārā, Tu iespējams tiec ārā un notik ķibeles un Tu tā sakot, apkakājies, tad seko periods, ka Tu saproti, ka nevari bez viņiem un Tev viņus vajag, tad ir periods, kad Tu sēdi rāms un domā kā bez viņiem iztikt un tad jau ir periods kad Tu iemāciesdzīvot bez viņiem. Savā ziņā es tā daru ar cilvēkiem. Dažiem. Lieliskiem.
Man patīk, kad cilvēki liek man domāt.
Man patīk tā smarža kad taisa biezpienu. Sulas kas paliek pāri. Atceros kā brāļi ar veco volgu brauca pakaļ uz pienotavu tām, jo mēs tās devām mazajiem teliņiem. Mani reti kad ņēma līdzi, tajās reizēs es stāvēju uz ceļa, ar mazajām roķelēm ieķērusies kleitas malā (kleitiņa noteikti pa dienu bija nošmulēta, jo es arī tad līdu, kur nevajag|), izspūrušie, sapinkotie mati lipa pie vaigiem. Es jau tad biju mežonis :D Biju kluss un nošmulēts bērns.
Man mūždien ir paticis tas, ka B. mamma stāsta par pirmo reizi kad mani redzējusi. Man laikam bijuši 2 gadiņi, stāvējusi brūnās kombenzona biksēs un izskatijusies pēc lācīša. [Manī joprojām mīt zvērs (: ]
Nav svarīgi, kurš to teica: -man patīk tavas saulītes,tās stipri raksturo tevi, vienmēr optimiste :)-
Krietns laiciņš kopš es nebiju dzirdējusi kaut ko šitik jauku :)
Bīstamākais ierocis, kas dots cilvēkam ir vārdi. Un arī mīlestība - ja to nelieto un nejūt pareizi.
man patīk, ka man Tavos emuāros ir dots tāds šifrs kāds nu ir dots. paldies.
AtbildētDzēstNav jauki pieminēt cilvēkus kaut nedaudz publiskā vietā kā šī minot viņu vārdus, ja Tev nav ne jausams vai viņš to vēlas.
AtbildētDzēstDrausmīgi gudri skan (: Hāh - Man vnk patīk B. burts.