Cilvēkiem ir kārtas. Viena no tām ir iekšējā iekšība. Un to nevar kontrolēt. Piemēram, ārējai iekšībai Tu vari pateikt - Klusu un pat neceri, ka būs labi. Būs tākā būs.- Un tad Tu pie sevis ārēji neceri, bet tā iekšējā iekšība turpina cerēt, ka būs labi. Un reizēm tā iekšība cer pārāk daudz. Un vispār ir daudz citu iekšību, kuras ārēji nevar redzēt. Un tad jau ir ārējās kārtas, kuras nomaina atkarībā no sabiedrības, vides un apstākļiem.Daudz domāt, itkā nav slikti. Tas labi, ka domā, bet, ja tās domas nevar salikt pa plauktiem, tad gan nav labi. Tad viss saiet putrā un tā var nojūgties.
*Man nepatīk, ka kāds no rīta ielien manā istabā kad guļu, Dievs nedod vēl manā gultā un sāk mani modināt vai kratīt. Tā drīkstēs darīt tikai viens Cilvēks. Un vēl daži maziņi.*
No cilvēkiem ir jāņem un jāmācās labākās lietas, kas viņiem ir. Tā darot, var kļūt par ļoti daudzpusīgu un interesantu cilvēku. Protams, ir pareizi jāsaprot, kas ir tas labais, kas jāmācās. Un arī tad, ja kāds nodara pāri, nevajag to cilvēku uzskatīt par draņķi. Es to saku tāpēc, ka reizēm cilvēki maina savu attieksmi pret cilvēkiem tikai tāpēc, ka tas otrs cilvēks ir mainijis domas par pašu cilvēku. Tas, ka cilvēks par jums domā ko sliktu nepadara to cilvēku par ļaundari.
Es atcerējos, ka dažiem cilvēkiem teicu, ka skaistākās mākas, kas cilvēkam ir dotas ir spēja mīlēt, runāt un klausīties. Par pēdējo cilvēki vēl pārjautāja. Mēsi visi gribam mīlēt un, lai mūs mīl. Protams. Mēs gribam arī runāt. Bet kāda gan jēga ir runāt, ja nav neviens, kas klausās? Un te atkal rodas problēma, ka cilvēki gaida kādu, kas viņā klausīsies. Bet ziniet - klausīties kādā cilvēkā ir pārsteidzoši. Man vismaz patīk. Un vispār vēl viena ļoti skaista māka ir ticēšana. Bet par to jau ir cits stāsts.
Komentāri
Ierakstīt komentāru