Pāriet uz galveno saturu

Spītnieces savaldīšana. [?]

15.09.  Man ir maza bailīte.
12 stundas. Esmu paspējusi darīt ko skumju un to, ko es reti daru. Un arī dejot vienatnē un lēkāt. Skatīties kā lapsa medī un biedēt autobraucējus ar smaidu un lietussarga vicināšanos.
Un kad čalim pasaka, ka māki rīkoties
ar lietussargu netikai parastos nolūkos,
tad viņš paliek maķenīt mierīgāks.
16.09. Briest plāns sestdienas naktij.
17.09. 06:00 atkūlos mājā. Tomēr dzīva, pārsmējusies, neskarta un vienā gabalā. Liekas, ka vakardiena bija viena liela halucinācija. Jūtos atspārdīta.
Es neciešu kliegšanu.
18.09. Izdzēru kafiju un galvā notika kaut kāds klikšķis. Domāju par dažām konkrētām lietām un sapratu. Es tak esmu stulbene!  Un vēl joprojām šķiet,ka to nakti esmu nosapņojusi. Viss kā pa miglu. Un visu nakti noraudājos. Neciešu iesnas. Un man vairs nav bailīte, kas bija pirms 3 dienām. :)
- Pa seniem, seniem laikiem atrakstija P. Sen nebija dzirdēts. Vismaz svētdienas apātija mazliet paklīda.

Komentāri

  1. It's an excellent post, I couldn't ignore its insights and you know why... 'cos you are the best blogger in this language.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija