Pāriet uz galveno saturu

Čikibums

Pirmdiena - vienkārši kaut kas dīvains. Par vakaru un nakti nemaz nerunājot.
Otrdiena - nāk miegs, jāvada stundas. Joprojām ir tā, ka ja man mugurā ir melnā žakete, tad es uzvedos diezgan draztiski. Vismaz bērni klausīja. Tagad sēžu, itkā ir jāmeklē informācija par baltu kultūru, bet kaut kā nevelk. Skan -Labvēlīgā tipa- mūzika un vienkārši negribas neko darīt. Nākamā ir angļu valoda un es vakar neko nemācījos. Būs "jautri''. Gribas mājās gulēt. Vispār, es naktī aizmigu ap 3. No rīta aizgulējos par 40 minūtēm. Bet tas viss man bija pie kājas. Un tagad skan - Pīrādziņ, nāc ārā!- Ņipra  dziesma. Tikko sapratu, ka mati man pēc arbūziem smaržo.  Tas arī ir neslikti.  Un es nemāku spēlēt kārtis.  Un Evita teica, ka pēdējais laiks iemācīties zoli. Negribu.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija