Nožēlojami. Ciemos atkal sevis mācīšana, bakstīšana, pārmešana un nosodīšana. Tagad es saprotu kāpēc daba ežiem visas adatas uz muguras salikusi. Tāpēc, lai viņi paši tām klāt netiktu un nesabakstītu sev degunu un ķepas. Un visdumākā sajūta nav tā, ka Tu esi visstulbākais, neveiklākais, neveiksmīgākais, slimākais, ļaunākais, noslēgtākais, dīvainākais,slinkākais ... [tālāk var izdomāt daudz dažnedažādus vārdus]. Tas cilvēku nepadara nožēlojamu. Duma sajūta ir tad, kad nespēj kādu iepriecināt,samīļot. Nespēj, bet tas ir viss ko Tu gribi. Nejau -viss- tajā parastajā nozīmē, bet tas tiešām ir pilnīgi viss ko vēlies. Bet nesanāk, jo vienkārši nespēj. Lāāābi. Nav ko pīkstuļot. Laikam jau visas tās sasodīti dzeltenās bildītes ko apskatīju sapriecināja acis. Turklāt drīz jādodas meklēt ekonomikas grāmatu, kura manā midzenī ir nozudusi. Bardaks gan uz galda, gan galvā. Jā, nožēlojamas domas es pieskaitu pie bardaka. Jo viss taču ir tik labi. Jā, tikko pat sapriecājos, ka Lauriņai esmu kaut kādā veidā kaut ko vērsusi mazdrusciņ par labu. Par to tiešām prieks. Bez dzeltenajām bildītēm arī tās nožēlojamās paskatījos. Tik nodomāju, ka arī skumjas var būt skaistas.
Mani tā tūlpju bilde apžilbināja :D
AtbildētDzēst