Maziņš, mierīgs ezis, satuntaļājie vismīļākajā vilnas džemperī un vēl joprojām dzirdēdams sev vismīļākās un nomierinošākās skaņas un balsi ausīs, sēdēja ķepās turēdams siltu krūzi ar debešķīgi smaržojošu tēju. Ārā, satraukumā un šņukstēšanā, nosalušās ķepas un deguns lēnām un patīkami atsila, un viņam kļuva bezgala silti un omulīgi. Rīt būs jauna diena. Un tieši tāpēc viss ir iespējams un izdarāms. Mēs nekad neesam vieni - tieši tāpēc viss ir tik labi. :)
Ar katru grūtību, ar katru ķibeli un niķi mazajam Ezim radās lielāka Ticība. Ticība Viņam, kas uz viņu noskatijās no augšas. jo Ezis zināja, ka Viņš viņu uzmana ,sargā un būs kopā ar viņu, pat tad, ja šķiet, ka nu ir dimbā. Lielāka Ticība radās tam , ka Ezim ir vismīļākie, jaukākie draugi, kuri arī tā patās, bet tomēr tik pareizā brīdī, apjautājas viņam, ja viņš pats to lāgā nespēj. {Ezis apņēmās šos tik dārgos draugus turēt ļoti, ļoti ciešā ķepu satvērienā}
Un lielāka Ticība radās tam, ka vienmēr būs Kāds kuram Tu būsi mīļš un vajadzīgs; ka būs Kāds pie kura varēs doties un Kurš gaidīs. Tas Kāds vienmēr būs blakus. Lai arī pats tam Kādam varētu palīdzēt un darīt Viņu laimīgu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru