Man jau šķiet, ka katram cilvēkam ir savi ideāli, savi sapņi un mērķi.Dzīvojot no tādām lietām īsti nevar izbēgt. Turklāt šad tad iekšā ieskanās pārmetoša balstiņa: "Tu taču varēji labāk/ varēji nevilkt garumā/ varēji pacensties!" Kam seko apņemšanās turpmāk darīt labāk, pareizāk, censties. Man tā vismaz ir. Jā, arī etaloni man bija. Konkrēti cilvēki. Daži konkrēti cilvēki.Viena meitene - Jauka, smaidīga, mirdzoša. Viena cita, kas pārsteidza savā centībā, pieredzē, dvēseliskumā . Cita - savā gudrībā, atklātībā, humorā, apņēmībā.Un vēl daži cilvēki, kurus apbrīnoju. Tam visam klāt vēlme kaut drusciņ mācīties , līdzināties viņiem. (Jo vienmēr jau sķiet, ka tam otram ir labāk, pareizāk) Doma jau laba, bet nogurdinoša. Jā, visi cilvēki ar kuriem sanāk saskarties - ja vien ir vēlme, no viņiem var mācīties, bet mēģināt līdzināties - tas var novest līdz ārprātam. Atmetu to ekstremālo etalonu padarīšanu. Varbūt tāpēc, ka vājš radijums esmu. Nu, neko - dzīvojam tālāk, sevis meklēj