Man jau šķiet, ka katram cilvēkam ir savi ideāli, savi sapņi un mērķi.Dzīvojot no tādām lietām īsti nevar izbēgt. Turklāt šad tad iekšā ieskanās pārmetoša balstiņa: "Tu taču varēji labāk/ varēji nevilkt garumā/ varēji pacensties!" Kam seko apņemšanās turpmāk darīt labāk, pareizāk, censties. Man tā vismaz ir. Jā, arī etaloni man bija. Konkrēti cilvēki. Daži konkrēti cilvēki.Viena meitene - Jauka, smaidīga, mirdzoša. Viena cita, kas pārsteidza savā centībā, pieredzē, dvēseliskumā . Cita - savā gudrībā, atklātībā, humorā, apņēmībā.Un vēl daži cilvēki, kurus apbrīnoju. Tam visam klāt vēlme kaut drusciņ mācīties , līdzināties viņiem. (Jo vienmēr jau sķiet, ka tam otram ir labāk, pareizāk) Doma jau laba, bet nogurdinoša. Jā, visi cilvēki ar kuriem sanāk saskarties - ja vien ir vēlme, no viņiem var mācīties, bet mēģināt līdzināties - tas var novest līdz ārprātam. Atmetu to ekstremālo etalonu padarīšanu. Varbūt tāpēc, ka vājš radijums esmu. Nu, neko - dzīvojam tālāk, sevis meklējumos, tā teikt.
Un tad tikai sākas. Protams, uz pasaules nav neviena tāda cilvēka, kurš būtu 100% slikts. Bet šad tad uznāk tā dumā sajūta, ka esi pats tizluma un idiotisma iemiesojums; ka uz visas plašās pasaules nav neviena cita tik debīla cilvēka utt.Uznāk tad, kad pati esmu uzkāpusi uz tās savas vājās, tik viegli aizskaramās vietas, kas ir uzradusies. Tad tik ļoti sevi gribas vainot, katrā sliktajā sīkumā, kas uzkritusi uz tā sāpīgā nerva. Un katra sava kļūda, neuzmanība, nenovīdība tik ļoti kremt, ka nezin kur likties. Tam klāt vēl bailes sačakarēt to, kas ir labs.
Un vispār - labāk priecāties un sadzīvot ar savu oriģinālo stlbumu, nekā tēlot gudru, pareizu cilvēku.
Man ir resns, balts runcis, kuram galvenais, lai iedodu viņam ēst un ļauju pagulēt siltumā. Un vēl man ir daudz, daudz karstas tējas un vēl šis tas.
-Katrai sievietei skapī ir kurpes, kuras diez vai viņa uzvilks, jo neērtas, ar pārāk augstu papēdi, bet... johaidī, cik skaistas!!!- Jū, arī tā tas ir :)
Un tad tikai sākas. Protams, uz pasaules nav neviena tāda cilvēka, kurš būtu 100% slikts. Bet šad tad uznāk tā dumā sajūta, ka esi pats tizluma un idiotisma iemiesojums; ka uz visas plašās pasaules nav neviena cita tik debīla cilvēka utt.Uznāk tad, kad pati esmu uzkāpusi uz tās savas vājās, tik viegli aizskaramās vietas, kas ir uzradusies. Tad tik ļoti sevi gribas vainot, katrā sliktajā sīkumā, kas uzkritusi uz tā sāpīgā nerva. Un katra sava kļūda, neuzmanība, nenovīdība tik ļoti kremt, ka nezin kur likties. Tam klāt vēl bailes sačakarēt to, kas ir labs.
Un vispār - labāk priecāties un sadzīvot ar savu oriģinālo stlbumu, nekā tēlot gudru, pareizu cilvēku.
Man ir resns, balts runcis, kuram galvenais, lai iedodu viņam ēst un ļauju pagulēt siltumā. Un vēl man ir daudz, daudz karstas tējas un vēl šis tas.
-Katrai sievietei skapī ir kurpes, kuras diez vai viņa uzvilks, jo neērtas, ar pārāk augstu papēdi, bet... johaidī, cik skaistas!!!- Jū, arī tā tas ir :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru