Šitas un šitas

Esmu pakaļa. Mīlu {tik nepārprotiet, lūdzu} cilvēku. Daru to ikdienā ne tikai jaukās dienās. Velku aiz rokas uz priekšu, kad viņš padevies soļo atpakaļ bez spēka. Un aizvelku līdz galam. Lecu ar viņu kupenās pilsētas vidū. Kliedzu tizlus tekstus spēles laikā. Brienu pa peļķēm. Eju līdzi nezināmās vietās, pārvarot bailes no tramvajiem, kamēr varētu pieēst punci, izpriecāties utt. Bet negribas savu Draugu atstāt vienu kaut kādā briesmīgā, cilvēku pilnā vietā. Aiz cieņas pret viņu un viņas gudrību, neņemos no viņas norakstīt uzdevumus pat, ja viņa sēž man blakus.  Stāstu lietas,kuras es nestāstīju nevienam, līdz to brutālā veidā uzzināja daudzi. Bet tik un tā, skaidri un gaiši - viņa bija pirmā. Ar viņu līdz vēmienam griezos zem lustras skolā. Visai bieži cenšos viņai izlīdzēt. Eju ar viņu rociņās gar šosejas malu. Eju ar viņu atvainoties pie tizlākā skolotāja, ka nebijām uz stundu, lai gan - skolotājs pats nebija stundā. Viņa zin ko nozīmē - Dzeramais galda ūdens- vai 100% apelsīnu sula. Viņa pirmā redzēja to, kas man ir vissvarīgākā, jūtīgākā vieta, kuru nevienam negribēju rādīt.Viņa ir jauks ķipars.
Pēdējās stundas pārdomas tās bija.
Šī nedēļa. Brīva. Jauka. Svēta. Es gandrīz nodedzināju viņam virtuvi. Pannu aizdedzināju. Labi, ka ome neredzēja to. Kaķi gan uz mani blenza. Biju baznīcā. Sajūta tur bija dievīga. Pirmo reizi kāds mani pacēla un grieza ar galvu uz leju. Pirmo reizi kādam draudēju, ja neņems naudu. Pirmo reizi cepu kotletes. Pirmo reizi cerēju izskatīties pietiekoši jauka un laba kādam. Pirmo reizi izjutu māju sajūtu.
Mjā.