Revolucionāri

Augusts - viens traks mēnesis.Jūtu, ka septembris arī būs tāds pats.Šis un pagājušais gads - vienkārši tādi kā Evolūcija Ezim.
Ceru, ka ļaudis uz mani nedusmosies, lai gan zinu, ka daži pie manis vērsīsies ar pārmetošiem jautājumiem, kas ir šo ļaužu stilā. Bet vienreiz pa visiem šiem gadiem ir jāizdara kaut kas pamatīgs, kas tāds, kas Tevi padara laimīgu. Kaut kas tāds par ko Tu esi sapņojis un dikti vēlējies pat, ja tas liekas pārdroši un neticami. Gan jau izklausās kā kārtējais "BlāBlāBlā" teksts. Es to tad ņēmu un izdarīju. Tie nedaudzie cilvēki,. kuri zin, teica, ka nav prāta darbs.Bet labākais ir tas, ka es esmu dikti laimīga. Visas rūpes, kas gadās izskatās tik mikroskopiskas uz laimes fona, ka nesagādā lielas reizes. Ir pat savāds prieks uztraukties par tām mazajām ķibelēm.
Vakarā braukājos pa paklāju ar savu mīlīgo, dzelteno mašīnīti. Mīļums lasīja savu grāmatu par Brežņevu. Pēc tam mēs spēlējāmies ar ežiem un mašīnām.Dikti jauks, nomierinošs vakars. Un vispār ir viena tāda ņammīga ņamma - ripās sagrieztus kabačus apviļā miltos un nedaudz apcep. Tad kārto cepešpannā (vai arī parastajā pannā kā mēs) vienu kārtu ar kabačiem, tad plānās šķēlēs tomātus, uzber garšvielas, tad liek saspiestus ķiplokus, tad atkal kabačus utt.... cik nu cepamrīks atļauj likt. Tad to visu liek vai nu cepties cepeškrāsnī vai arī sautē pannā. Dikti ņammīgi :) Es kā kabaču nemīlētāja biju sajūsmā.
Šonakt nevarēju pagulēt, tāpēc līdu ārā no jaukās, siltās, mīļās vietas, lai palasītu "Nožēlojamos". Miegs tā arī neatnāca un viens zobs arī sāka pukstēt. Pieļauju, ka atkal gudrības zobs sadomājis līst ārā.Tagad sēžu un domāju, ka šī vieta ir viens vienīgs egoisma piemineklis. Vismaz man. Vēl esmu atklājusi, ka man garšo tie  sarkanie mežrozīšu augļi un, ka piejūras mežos aug daudz vilnīšu.
Vieta, kur var mācīties kā zīmēs mikipeles, sūkļus Bobus un citus ērmus
Šai reizei pietiksies...