Grrrr....

Esmu cēlusies agrāk nekā parasti, bet miegs galīgi nenāk. I siltu pienu padzēru, bet nekas nelīdz. Tā nu atlika vienīgi tas, ka sāku rakāties pa internetu. Kārtējo reizi sapratu, ka masu mediji un sociālie tīkli ir pilni ar visādiem atkritumiem (un liela daļa jauniešu un pieaugušo arī, lai gan paši to vēl nespēj saprast) Uzsita nenormālu dusmu. No facebook jau izdzēsos, no Draugiem. lv arī varētu, ja vien tas nebūtu tik noderīgs saziņai ar tiem cilvēkiem, kurus nevaru satikt ikdienā (to tagad ir ļoti daudz). Protams, piekrītu, ka katrs pats jau var kontrolēt un izvēlēties ko skatīties, meklēt internetā, bet Tev pat nav jāmeklē kaut kas, kad jau uz katra stūra parādās kaut kas tizls. Kad aizbraucu pie vecākiem, mazajam brāļa dēlam arī stāstu, ka televizors ir ļauna kaste,jo sāk kaitināt, kad viņš man sāk stāstīt par visādām muļķībām ko redzējis pa TV. Tā nu lielāko brīvo laiku, kas man atlika pēc visām mammai izlīdzēšanas un lauku darbu padarīšanas lietām, ņēmu un mācīju mazajam rakstīt viņa vārdu vai arī spēlējāmies. (sapratu, ka man ir tīri labs ķēriens uz visādu spēlīšu izdomāšanu)

Un vēl tas viss, ka cilvēki tik ļoti aizraujas ar savu ārējo izskatu un visām citām ārišķībām, ka galu galā jāsāk domāt vai zem tā visa zūdošā  ir kas vērtīgs. Reizēm, cilvēkiem gribas iekliegt ausī, ka pēc viņu nāves neviens nerunās par to cik viņš glīts/neglīts , seksīgs/nūģīgs,, stilīgāks/ nestilīgāks (piedodiet, bet tāda nu ir biežāk sastopamākā mūsdienu klasifikācija) bija, bet par to ko viņš paveica/ nepaveica un izdarīja/neizdarīja, par to ko deva vai nedeva citiem. Turklāt, cilvēki ir tik ļoti tendēti uz lietām, priekšmetiem, ka apkārtējie cilvēki (vecāki, radinieki, draugi) paliek otršķirīgi. Vēl viens grr... man uznāca par to, ka psiholoģijas stundā pacēlās temats par to, ka es esot kautrīga, nekomunikabla utt., utt. Gribējās vien iegrūzt dažiem cilvēkiem viņu saķellētajās sejās un tukšajās dvēselēs, ka netaisos pīties, "tusēties", klāstīt savas domas tiem, kuri tam nav piemēroti un darīt to vien tāpēc, ka bara likums to spiež darīt.
Labi, šī bija viena dusmīga, sasāpējusi, haotiska putra, kuru šeit varu izgāst, jo nevienam jau nelieku revolveri pie deniņiem un nelieku lasīt.
Lai nu kā, man ir pārpārēm daudz kas par ko būt pateicīgai Dievam, Vecākiem, Tuvākajam Cilvēkam un Draugiem un katrs no tiem zin par ko (es ceru, ka tā) Par to es arī labāk runāju ikdienā. Lielāko daļu negatīvās lietas var izrunāt aci pret aci vai saskribelēt te. Abos veidos kļūst vieglāk ap sirdi.