Slikti ir aizmirst to ko Tev kāds ir teicis. Vēl sliktāk ir aizmirst to ko Tu pats kādam esi teicis.

Novembris - sirdij mīļš mēnesis. Viens no iemesliem ir pacilājošie valsts svētki. Tad var just, ka par spīti visam lielai daļai cilvēku tomēr ir lepnums par savu tautību.Un visu pasākumu laikā sirds iepukstas straujāk. Un vēl lielāks prieks, ka es 18. novembri ar sarkanu krāsu varu kalendārā apvilkt ne tikai valsts svētku dēļ. Latvija šajā datumā proklamēja neatkarību , es - atzinos atkarībā.
Atceroties to laiku pirms 2 gadiem, uznāk visādas pārdomas. Iepazinu cilveku kretīnisko pusi. Un labi, ka tā. Toties tagad viss ir kolosāli, lai gan negaidīti.
Vakardien, vai precīzāk šodien biju augšā līdz 4 no rīta. Biju sajūsmā par 10 literatūrā. Jutu, ka eseja izdosies. Galvenais, ka var izpaust savu viedokli. Rakstiski tas man sagādā baudu.
Šī laika top dziesma. Tirpiņas skrien, kad klausos  Turaidas roze - Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši

Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši
Un dziedājuši sauli debesīs,
Kad tā no mēness blāvi atstarojas,
Kad citas tālas zvaigžņu saules viz.

Tā dziedājuši, it kā mūžam
Mēs saulē sildījušies būtu,
It kā ne nakts un saltie spīdekļi,
Ne smagās ēnas, tumsas grūtums.

It kā mēs būtu iecelti tai gaismas lokā,
Kas pat ar blāzmu nav mūs skāris,
It kā mēs ne ar skaliem rokās,
Bet trejdeviņām saulēm mirdzot pāri.

Tā dziedājuši savu mīļo sauli,
Ka vēl ikvienā mazā dziesmā viz
Ar gara gaismu apstarotās
Tās mūsu tumšās debesis.