Bērnība

Gribu atpakaļ to laiku, kad pieceļoties no rīta nebija jādomā, kas ir par dienu.
Gribu atpakaļ to laiku, kad bija vienalga ko citi teiks par manām biezajām zeķubiksēm un adītajiem svārkiem.
 Gribu atpakaļ to laiku, kad varēju visu dienu veltīt tam, lai skraidītu pa pļavām un lasītu mālēpes.  Gribu atpakaļ to laiku, kad laidu pa gaisu visas kurpes un agrā pavasarī ar basām kājām skraidiju pa tikko uzaugušo zāli.
Gribu atpakaļ to laiku, kad vakaros skrēju skatīties vai nav uzplaukusi kāda narcise. Un ja nebija, es brutāli viņas plēsu vaļā. 
Gribu atpakaļ to laiku, kad es rāpoju pa alām, kuras brālis bija saracis mežiņā, lai zinātu vai viņas ir drošas.
Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Ilzi stāvējām uz piena steķa un dziedājām dziesmas. Tad mēs jutāmies krutas.
Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Beci lēkājām no skapjaugšas, jo tas likās baisi. Un vēl bija forši bastot solfedžo.
Gribu atpakaļ to laiku, kad skolotāji lika iemācīties tikai reizrēķinu. Un to, kad 6 mācību stundas likās kā murgs.
Gribu atpakaļ to laiku, kad mamma dusmojās par to, ka bārbijām griezu nost matus.
Gribas atpakaļ to laiku, kad foršākie bija tie, kuriem bija visvairāk fišku.

  Gribu atpakaļ to laiku, kad raudāju no tā, ka brālis mani satina segā un biedēja.
Gribu atpakaļ to laiku, kad ļauni likās ielavīties brāļa istabā un izspiegot ko viņš dara.
Gribu atpakaļ to laiku, kad gribēju izaugt liela.