Dzimto vietu sāk novērtēt un mīlēt viskarstāk, kad esi tālu no tās.

Zaļā krāsa, manuprāt, ir viena no visdzīvīgākajām un sulīgākajām krāsām. Tā saistās ar dzīvību, zemi, pavasari un tīru, sakoptu dabu.

Zaļā krāsa man nozīmē vasarīgu mežu, svaigu gaisu un mīkstas, mīkstas sūnas, kurās iegrimst kājas, ejot pa tām.Zaļš - tā ir dzīvība!

                Es dzīvoju diezgan nomaļā lauku mājā, pašā meža viducī. Visur, kur vien skatās, var redzēt mežu. Nekur nav manāma skaļā, trokšņainā šoseja, lai gan mežu, kas šķir ceļu no mājas, cilvēki ir krietni paretinājuši. Nekur nav redzama kāda cita māja. Tuvākie kaimiņi mums ir gandrīz kilometra attālumā. Turpat pie istabas loga aug gara, kupla egle, kas ir pilna ar mazo putnu ligzdām. Vasarā tā pārvēršas par īstu daudzstāvu dzīvojamo māju mazajiem lidoņiem. Un turpat pie mājas šogad varēju vērot, kā jaunais stārķu pāris pacietīgi mēģina būvēt ligzdu.

                Protams, bez mežiem mums ir arī skaistas pļavas, kas īpaši pēc lietus, izskatās tik zaļas, cik vien zaļas ir iespējams. Un arī tās ir pilnas ar dzīvību. Vēl pavisam nesen agrā pavasarī pļavā pastaigājās bars ar 16 staltbriežiem. Un vēl dīķis , kas ik vasaru ir pilns ar zaļām, kurkstošām vardēm. Vēl ceriņkrūms, kur vasarā  bija iemitinājusies lakstīgala. Tā katru nakti pavadīja dziedot. Tajā vasarā nebija nekā skaistāka kā gulēt pie atvērta loga. Tad varēja justies tā, it kā dzīvotu mazā, nozudušā paradīzes gabaliņā.

                Varu lepoties, ka krietnu daļu no Vidzemes esmu redzējusi no putna lidojuma. Proti, vasarā man bija izdevība lidināties lidmašīnā un vērot sev labi zināmas vietas no augšas. Es tik tiešām varu teikt, ka Vidzeme ir zaļa. No augšas tā izskatās kā milzīga, zaļa pļava, kurā stiepjas gara, zila lenta – Gauja. Un, protams, arī zilie ezeri. Arī tie mums ir brīnumskaisti. Veroties no augšas, varēju no jauna iemīlēties Latvijā, jo tik tiešām zinu, ka nekur citur man neliksies skaistāk kā te. Jālūdz vien Dievs, lai mums  izdodas saglabāt šo skaistumu. Neizpostīt un saglabāt tīru. It īpaši jācer , ka neizputināsim mūsu zemes zaļo dārgumu – mežus. Bez tam jācer, ka spēsim pastāvēt par savu tautu un saglabāt savu brīnumaino zemi Latviju latviešiem. Tas ir vissvarīgāk.

                Cilvēkam ir liels spēks kaut ko izveidot, un tikpat liels spēks kaut ko sagandēt. Es vēlos, lai arī mani mazmazmazbērni un vēl daudz tālākas paaudzes varētu rāpties kokos, ēst burkānus, elpot tīru gaisu, rušināties pa smiltīm, peldēties jūrā, droši basām kājām skraidīt pa Latvijas zemi un vērot stārķus. It kā mazi, muļķīgi sīkumi, bet tomēr tik svarīgi, mīļi sīkumi, kuri veido mūsu zemi par unikālu un apbrīnas vērtu vietu, kur ārzemnieki var sajūsmināties par stārķiem un vardēm. Ceru, ka savu unikalitāti un pirmatnīgumu spēsim nosargāt. Lai mums izdodas!
Zinu, ka nu jau pie mums viss ir baltā sniegā tīts un egles izskatās tieši tā kā man patīk vislabāk. Arī tas ir Latvijas skaitums - būt dažādi skaistai un cauru gadu neatkārtojamai.