Nedaudz kretinē mazu meiteņu skandinātais - Es viņu mīlu- Un vispār tracina, ka šo frāzi lieto netur, kur vajag.
Jā, un mīlestībai no pirmā acu skatiena es neticu. Manuprāt, no pirmā acu skatiena var būt tikai iekāre.Piedodiet, ka varbūt kādam šo skaisto terminu redzu tādā dzivnieciskā gaismā, bet es tur neko nevaru izdarīt. Mīlestība, manās domās, ir kaut kas tik pamatīgs, liels un neizprotams, ka tā nevar tā vienkārši izveidoties uz sitiena. Un nav tādas robežas, kad tā nav, un kad tā ir. Tas viss veidojas un aug ar laiku.
Katram cilvēkam tas ir kaut kas cits. Un nevienmēr mīlestība jāatiecina uz cilvēcisku būtni. Bet runājot tieši par šo, tas nav gluži tas, ka Tu alksti pēc otra, nevari padomāt neparko citu kā vien viņu, tas nav gluži tā, ka Tu dievini otru. Iespējams, ka tā var būt sākumā. Kad tauriņi mitinās vēderā. Bet pēc tam sākas, kas cits - kas daudz, daudz labāks. [Manā leksikā tie ir nevis tauriņi, bet pamatīgi ziloņi vēderā]. Sākumā ir nenormāls reibums. Un nē, pēc šī reibuma nenāk paģiras. Bet nāk pamats zem kājām. Otrs cilvēks ir iepazīts. Sākumā, reibuma iespaidā, var likties, ka otrs ir perfekts, ideāls priekš Tevis. Bet mēs katrs esam cilvēks. Mīlestība [es vēlreiz atkartoju - manuprāt - ] sākas tad, kad Tev ar otru ir labi arī tad, kad nav labi. Paradoksāli? Nebūt nē. Var atgadīties visādi kašķi, nebūšanas, domstarpības, viss. Bet tik un tā ir labi. Var reizēm nonākt līdz puņķiem un asarām - bet kamēr vien tas otrs ir blakus[pat, ja viņš ir asaru iemesls] - Tev tomēr ir labi. Un tad nāk apskaidrība, ka asaras, sāpes, niķošanās par sīkumiem - tas viss ir tāpēc, ka tas otrs ir ļoti ļoti ļoti svarīgs. Vissvarīgākais. Svarīgāks par Tevi pašu. Tagad tiešām izprotu to teicienu, ka mīlestība ir sāpīga.Un nejau tāpēc, ka tā pati par sevi sāpina. Tā vienkārši ir ļoti, ļoti jūtīga. Un izturīga kā tērauds tajā pašā laikā. Arī kaut kas paradoksāls, iespējams. To varētu salīdzināt, ar to, ka katrs nenopietnais kašķis, domstarpības itkā pārbrauktu Tev pāri kā ceļa rullis. Sāp neganti, bet Tev nav ne skrambas. Varētu pat teikt, ka mīlestība norūdās. Ar katru lietu, kas kopā jāpārvar tā kļūst aizvien stiprāka un stiprāka.
Tauriņu periodā cilvēki pasaka visādus brīnumainus solījumus, un pat īsti neapjēdz ko pasaka. Piemēram, klasiskais - es Tevis dēļ darītu visu. Bet mīlestība ir tad, kad Tu tā otra cilvēka dēļ tiešām darītu visu . Un netikai darītu, bet dari. Kaut vai dzīvi apgriez otrādāk.[un, ja tik tiešām mīl, tad otram neliek, nelūdz darīt ko neprātīgu utt. Mīlestībai nevajag nekādus tādus apliecinājumus. Tā darīšana vairāk ir tāda, lai tik otram būtu labāk. Tu bezmazvai upurē sevi priekš tā otra un tas Tev sagādā nenormālu prieku ] Dari kaut ko, kas pirms tam likās neticams. Un, kad kaut ko tādu izdara [ un izcieš kopā visas rīcības sekas] tad tik tiešām rodas sajūta, ka vienalga, kas notiktu - Ja vien blakus būs otrs - ar mani viss būs labi. Tā ir laime. Un par uzticēšanos runājot. Beidzot man ir tāds cilvēks, kuram var izstāstīt visu visu visu visu. Un arī tāds cilvēks, kuram es ticu 100% Es zinu, ka viņš man nekad nemelos, teiks ko domā. Tas ir patīkami, ka ar otru cilvēku Tu vari būt tieši tāds kāds esi.
Bet katram mīlestība ir kaut kas cits. Un to tā nemaz nevar pilnīgi aprakstīt.
Turklāt, visu šo rakstot, pārdomājot, pārlasot es saskatīju zināmu līdzību ar cita veida mīlestību. Ticēšana, pārbaudījumi, izturēšana, upurēšana, laime, būšana kopā. Tas kaut kādā mērā ir arī Tur.
Jā, un mīlestībai no pirmā acu skatiena es neticu. Manuprāt, no pirmā acu skatiena var būt tikai iekāre.Piedodiet, ka varbūt kādam šo skaisto terminu redzu tādā dzivnieciskā gaismā, bet es tur neko nevaru izdarīt. Mīlestība, manās domās, ir kaut kas tik pamatīgs, liels un neizprotams, ka tā nevar tā vienkārši izveidoties uz sitiena. Un nav tādas robežas, kad tā nav, un kad tā ir. Tas viss veidojas un aug ar laiku.
Katram cilvēkam tas ir kaut kas cits. Un nevienmēr mīlestība jāatiecina uz cilvēcisku būtni. Bet runājot tieši par šo, tas nav gluži tas, ka Tu alksti pēc otra, nevari padomāt neparko citu kā vien viņu, tas nav gluži tā, ka Tu dievini otru. Iespējams, ka tā var būt sākumā. Kad tauriņi mitinās vēderā. Bet pēc tam sākas, kas cits - kas daudz, daudz labāks. [Manā leksikā tie ir nevis tauriņi, bet pamatīgi ziloņi vēderā]. Sākumā ir nenormāls reibums. Un nē, pēc šī reibuma nenāk paģiras. Bet nāk pamats zem kājām. Otrs cilvēks ir iepazīts. Sākumā, reibuma iespaidā, var likties, ka otrs ir perfekts, ideāls priekš Tevis. Bet mēs katrs esam cilvēks. Mīlestība [es vēlreiz atkartoju - manuprāt - ] sākas tad, kad Tev ar otru ir labi arī tad, kad nav labi. Paradoksāli? Nebūt nē. Var atgadīties visādi kašķi, nebūšanas, domstarpības, viss. Bet tik un tā ir labi. Var reizēm nonākt līdz puņķiem un asarām - bet kamēr vien tas otrs ir blakus[pat, ja viņš ir asaru iemesls] - Tev tomēr ir labi. Un tad nāk apskaidrība, ka asaras, sāpes, niķošanās par sīkumiem - tas viss ir tāpēc, ka tas otrs ir ļoti ļoti ļoti svarīgs. Vissvarīgākais. Svarīgāks par Tevi pašu. Tagad tiešām izprotu to teicienu, ka mīlestība ir sāpīga.Un nejau tāpēc, ka tā pati par sevi sāpina. Tā vienkārši ir ļoti, ļoti jūtīga. Un izturīga kā tērauds tajā pašā laikā. Arī kaut kas paradoksāls, iespējams. To varētu salīdzināt, ar to, ka katrs nenopietnais kašķis, domstarpības itkā pārbrauktu Tev pāri kā ceļa rullis. Sāp neganti, bet Tev nav ne skrambas. Varētu pat teikt, ka mīlestība norūdās. Ar katru lietu, kas kopā jāpārvar tā kļūst aizvien stiprāka un stiprāka.
Tauriņu periodā cilvēki pasaka visādus brīnumainus solījumus, un pat īsti neapjēdz ko pasaka. Piemēram, klasiskais - es Tevis dēļ darītu visu. Bet mīlestība ir tad, kad Tu tā otra cilvēka dēļ tiešām darītu visu . Un netikai darītu, bet dari. Kaut vai dzīvi apgriez otrādāk.[un, ja tik tiešām mīl, tad otram neliek, nelūdz darīt ko neprātīgu utt. Mīlestībai nevajag nekādus tādus apliecinājumus. Tā darīšana vairāk ir tāda, lai tik otram būtu labāk. Tu bezmazvai upurē sevi priekš tā otra un tas Tev sagādā nenormālu prieku ] Dari kaut ko, kas pirms tam likās neticams. Un, kad kaut ko tādu izdara [ un izcieš kopā visas rīcības sekas] tad tik tiešām rodas sajūta, ka vienalga, kas notiktu - Ja vien blakus būs otrs - ar mani viss būs labi. Tā ir laime. Un par uzticēšanos runājot. Beidzot man ir tāds cilvēks, kuram var izstāstīt visu visu visu visu. Un arī tāds cilvēks, kuram es ticu 100% Es zinu, ka viņš man nekad nemelos, teiks ko domā. Tas ir patīkami, ka ar otru cilvēku Tu vari būt tieši tāds kāds esi.
Bet katram mīlestība ir kaut kas cits. Un to tā nemaz nevar pilnīgi aprakstīt.
Turklāt, visu šo rakstot, pārdomājot, pārlasot es saskatīju zināmu līdzību ar cita veida mīlestību. Ticēšana, pārbaudījumi, izturēšana, upurēšana, laime, būšana kopā. Tas kaut kādā mērā ir arī Tur.
Tik patiesi.
AtbildētDzēstBūs vien man jāgaida...
Ir vērts gaidīt :)
DzēstRaksts uz goda! ^_^
AtbildētDzēstTavējie visi tādi ir :) Vienmēr tur atrodu par ko padomāt.
DzēstŠajā gadā arī tur esmu sarosījusies pagaidām. :D
Dzēst