Pāriet uz galveno saturu

Apcere

Viens ir tas, ka cilvēks saprot, ka ir izdarījis grēku, izdarījis ko sliktu. Ir tūkstošiem, miljoniem tādu, kas saprot - jā, es daru slikti. Tas jau nav sliktākais. Sliktākais ir tas, ka viņiem tas ir pie kājas.
 Kaut kas cits ir tas, ka cilvēks absolūti nožēlo to ko izdarījis. Ziniet, tad ir tāda sajūta, ka Tu sev riebies. Tāda sajūta, ka Tu esi apvēmis savu dvēseli un nemūžam to nenotīrīsi. Un galvenais ir tas, ka viss ko Tu vēlies ir dabūt viņu tīru. Berzt, berzt un berzt. Tie netīrumi Tevi nomoka domās, spiež pie zemes un smacē. [Ziniet tādu sajūtu?] Un šajā bezpalīdzībā Tev klāt Ir Dievs. Viņš var Tavu Dvēseli nomazgāt. Un kad Tu kaut ko tādu piedzīvo ir sajūta, ka esi atpestīts. Nopietni. Bet šī visa pamatā nav ne kvēla, nepārtraukta lūgšanās, ne grēka apjēgšana., bet patiesas nožēlas sajušana.Saprašana, ka tas ko Tu esi sastrādājis bojā Tavu dzīvi. Tas, ka Tu nemūžam nevēlies ko tādu darīt atkal.
Labi, es neesmu teologs, bet kaut kādi dvēseliskie pārdzīvojumi manī risinās. Pieļauju, ka ir grūti iebraukt tajā ko cits saka par saviem dvēseles pārdzīvojumiem, ņemot vērā, ka tos pašam ir grūti izskaidrot.
Ja tā padomā, tad ik vienam [arī neticīgajiem utt.] pirmkārt, būtu jājūt  nožēla. Tad, un tikai tad, piedošanas lūgšanai ir jēga.
Vispār bieži vien man liekas, ka Dievs mūsos strādā kā sirdsapziņa.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija