"... arī dzīvot ir darbs." (A. Bels)

Tik neizakāmi pietrūkst vasaras. Varbūt pat ne vasara ir tā, kas pietrūkst. Ilgojos pēc brīvas sajūtas, kad ,vakarā gulēt ejot, nav jāpukst uz sevi, ka esmu ar savu pūču ritmu aizrāvusies un rītdien mocīšos ar celšanos. Nav jāatceras, kas būs jādara rīt, parīt, pēc nedēļas. Vasarā dzīve top uz vietas. Pietrūkst tas, ka laiks ir nepakļāvies un atrodas tavās paša rokās.
Pietrūkst vasarīgi zilo, silto debešu un karsto pludmales smilšu. Gribu sajust kā āda sajūt siltu vēju un nav jāvelk piecas kārtas, lai būtu silti. Gribas vienkārši apstāties un neplānot to, kas jāplāno. Labi, vienkārši sakot - gribu atpūsties no ikdienas. Bet ziemā un te to ir grūti izdarīt. Pilsēta mani nogurdina. Te ir par daudz vienaldzības, skumju un pieaugušo. Te viss ir regulējams, izplānots un saspiests. Te viss ir pelēks. Pat tas, kas ir košs ir bezveidīgs un truls. Ziniet, man teica, ka esmu īpaša, jo glābju ūdens toveros slīkstošus kukaiņus, dzenos pusnaktī meklēt jāņtārpiņus, priecājos par sajūtu, kad basas kājas skar zemi, mīlu skriet vasarīgā lietū, priecājos par sīkumiem, neuztraucos par pumpām un tā tālāk.  Te peļķēs mirkst tramvaja biļetes, zāles vietā ir pelēks bruģis, naktis šeit izkropļo laternas, vasarā lietum nav smaržas, kaimiņi te ievēro ko es velku kājās un sūdzas par to tiem,  ka mani var sabārt. Te es nevaru būt es.  Es saprotu, ka es sevi izdzinu no Paradīzes. Bet tam bija labi iemesli.Turklāt, nav jānokar deguns - sava topošā Paradīze jau atrasta. Šī doma mani smacīgajās laternu naktīs mierina. Labi, es saprotu, ka ir cilvēki, kuri pilsētas dzīvi mīl tik ļoti kā to kā es to nevaru pieņemt. Bet es neesmu uzaugusi uz bruģa, saspiestu ģimenes ligzdiņu gigantiskajās sērkociņkastēs, man nav bijusi sēta, kas ierobežo - man bija plašas pļavas, meži, kas piederēja man. Varēja skriet, kur acis rāda un nevienu nesatikt.Mans sapnis nav iespiest savu dzīvi starp sienām aiz kurām ir citas, maksāt rēķinus, barot kaķus - bezpajumtniekus, neturēt lielu suni, jo nebūtu vietas, uztraukties par to, ka bērni uzaug nepareizā vietā un uztver to kā normu. Man tik ļoti žēl tos, kuriem dzīve piespiež to pieņemt. Un man nesaprast tos, kuriem tas ir sapnis vai dzīves norma.Ak, jel - kāds varētu padomāt,kas es par mežoni esmu.Jā. esmu.
  Kā es nepanesu tās sapulces. Nē, sapulcēm nav vainas. Man patīk klausīties ko  saka pieklājīgi, ietekmīgi vīrieši. Bet tie, kas tēlo gudrus - tie izklausās tik sekli. Un vēl man patīk mana koši dzeltenā apelsīnu sulas glāze starp tumši sarkanajām vīna glāzēm. Tā pilnīgi kliedz - es neesmu tādi kā jūs. Manā prātā un vārdos neslēpjas egoistisks, lepns aprēķins. Un visstulbāk  ir tas, ka man mājās paskaidro, ka tas viss ir bijis izplānots teātris.