"Cilvēka godu, cieņu, reputāciju neizveido sabiedrība, - pats cilvēks to izveido."

Vai tiekties uz pašu labāko vai uz vienkāršāko? Vai labākais ir vienkaršākais? Vai varbūt tas vienkāršākais ir tas labākais? Bet visu laiku man ir pārliecība, ka tas skaistums tomēr ir tajā vienkāršībā. Un ir taču tā, ka tas ģeniālais atrisinājums ir sasodīti vienkāršs. Tik vienkāršs, ka cilvēki to vairs nesaprot. Vai ziniet, kā jums būtu, ja jums pateiktu - esiet vienkārši! Jums būtu viegli, vai sanāktu?
Mīlēt sevi tādu kāds esi. Lutināt, kad gribas sevi palutināt. Atļauties mīlēt to ko gribas mīlēt. Neuzspiet sev sabiedrības normas, bet izvēlēties savas. Atbrīvot prātu un uzpiestiem dzelžiem un atļauties būt sev. Darīt to, ko tu jūti.
Ir mazliet savāda sajūta būt kāda ideālam nemaz nepūloties.  Nepūlēties un būt ideālam. Vai tā ir tā vienkāršības sāls? Vienkāršu visu padara tas, ka tu nelien no ādas ārā citu dēļ. Bet Vienam. Un tavu brīnumu - neko nevajag prātot -  runā, dari to, kas esi.

Būt vienkāršam tak ir labi. Gan pašam, gan citiem. Tev nav jāmokās zem maskām un, bezgaisā slapstot pēc gaisa, jānīkst. Citiem nav jādomā par to kāds esi - var uzreiz redzēt. Bet ir jāatceras tas, ka tā kailā būtība ir jāatklāj tikai dažiem. Jo nejau katrs saprot mākslu, teiksim tā. Un katram jau nav jāiziet un jāizliek sava dvēsele uz paplātes. Es jau sāku iebraukt paradoksos. Lai nu kā - ārēji vajag uzturēt ārējo vienkāršību. To iekšējo atklāt kādam, kas prot novērtēt. Un vēl kas - nejauciet vienkāršo dzīvošanu un esamību ar vieglāko. Tā es to neesmu domājusi.