#

9.martā pa seniem laikiem biju Rīgā. Apciemoju mammu, kamēr Mīļums pa savām lietām skraidāja. Pēc tam sirdī iegūlās miers, pēc visiem sev - pārmetumiem, ka neesmu labs bērns. Nelaime un grūtības cilvēkiem iesper pa dvēseli un liek apdomāt to, ko nemaz ikdienā neiedomātos apdomāt un novērtēt. Turklāt, tas satuvina cilvēkus.
Šonedēļ bija arī mana dzimšanas diena, kuras atzīmēšana tā īsti nenotika. I laiks pietrūkst, i apstākļi neatļauj, bet nejau svinēšana ir galvenais. Bez tam, pirmoreizi sanāca Liepājā pārnakšņot vienai.
15. martā beidzot laimīgi pieliku punktu savam ZPD par "Helsinki - 86" devumu Trešās Atmodas laikā un tās nozīmību Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanā. Pēc tā visa arī sirds ir kļuvusi mierīgāka.
16. martā pa seniem laikiem notika leģionāru piemiņas gājiens. Skaista, saulaina diena, apkārt jauki cilvēki. Prieks bija par to, ka gājiens nebeidzās uzreiz. Pēc tam okupācijas muzejā interesanti varēja kopā pasēdēt, noskatīties filmu "Sarkanais un brūnais'' un vienkārši parunāties. Ar vienu no šiem, vēl dzīvajiem, retumiem - leģionāru vēl sanāca uzdziedāt kādu dziesmu. Prieks par to kā Mīļums burtiski pēc tam staroja par paveikto.
18. martā negaidīti tiku aizrauta uz vienu šikāku pasākumu - goda un gada liepājnieku apbalvošanu.
19.martā devos uz Grobiņas baznīcu. lai noklausītos Dievkalpojumu.