Tu saņem to, ko esi devis.

Visam ļaunajam ir dots tik universāls ierocis, kuru izmantojot,  var viegli tikt pie cilvēka goda un saduļķot to - tas ir cilvēka vājums. Un ne velti ir uzskaitīti 7 nāves grēki -

• negausība,
• slinkums,
• miesaskāre,
• lepnība,
• dusmas,
• skaudība
• alkatība 

Manuprāt, tie nav izdomāti tikai tāpēc, lai cilvēkus biedētu no tā, kas ir ļauns. Tas viss cilvēku padara par upuri un, pirmkārt, nodara ļaunumu pašam cilvēkam, no kā cilvēks pats pēc laika smagi ciešs,galu galā, arī citiem. Cilvēks pats sevi, neapzinādamies, iegrūž bedrē. Piemēram, slinkums, mēs tak ar to nenodaram ļaunu visai pasaulei, nejau tāpēc tas  ir minēts. Pakļaujoties slinkumam mēs kaitējam paši sev. Tāpat ir ar pārējiem. Un zem katra šī vārda slēpjas arī citas ne tik labas lietas. Slinkums cilvēku noved apātijā, sliktā rutīnā, zem lepnības un alkatības varētu būt egoisms, kas cilvēku beigu beigās atstāj vienu, un sagrauž, tāpat arī skaudība. Par miesaskāri vispār nerunājot - tad cilvēks atņem savu vērtību, izdāļā sevi, iznieko savu godu un beigās, visa tā sekas ir tādas, ka cilvēks paliek tukšs, truls radījums. Cilvēks pakļaujoties grēkiem pats nesaprot ko palaiž garām. Tajā mirklī varbūt liekas, ka viņš neko nepalaiž garām, viņš visu izbauda, zin un kontrolē. Beigās - beigās nav nekā. Viss ir palaists garām. Ja vien cilvēks ir agri attopies, tad vien, ja ir varēšana, var mainīties.
Cilvēki vispār tik viegli padodas, tik viegli atdodas sliktām lietām, sevi pašu iznīcinošām lietām. Bet to, kas ir noderīgs - cilvēki biež pat nepamana, izliekas nepamanam. Vieglāk jau ir dzīvot kā pagadās - nedomājot. Manuprāt, ja cilvēkam tomēr ir kaut kādi principi, ja ir kaut kāda morāle, tad dzīvot ir tik vienkārši - ej un seko saviem principiem, neatej no tiem ne soli un viss. Tā taču ir vienkārši. Bet tik daudziem nav gribasspēka iet to taisno ceļu, kājas slīd. Cilvēks pakrīt un vieglāk jau ir nepiecelties. Tā ir vieglāk. Vienkāršāk būtu bijis nepaslīdēt. Lūk, ko es biju domājusi ar to atšķirību starp vieglāk un vienkāršāk. Gribasspēku, stingru nostāju - to cilvēkiem vajag.

Tas nav nekas vairāk kā mokas. Gribi sevi tur iegrūst?

Esmu cilvēks, kurš, ja pasaka "Es apsolu", tad arī to izdara. Viss. Es tā daru un punkts. Nekādas nobīdes, nekādu izņēmumu. Tik vienkārši tas ir. Un tik vienkārši ir iegūt to cilvēku uzticību atsevišķās lietās, kuri zin šo manu īpašību. Es pasaku, ka apsolu, un viņi tik vienkārši uzticas. Vieglāk būtu apsolīt, bet ja sanāk grūtības apsolīto izdarīt, kaut kas traucē, jādara, kas cits - tad vieglāk ir solījumu lauzt. Un ar to arī cilvēku beznosacījumu uzticība ir palaista vējā. Šis lai irka piemērs.