Tākā dažus mēnešus atpakaļ izlasīju "Nožēlojamos", nolēmu, ka varētu palasīt vēl kaut ko no šī rakstnieka (noteikti jānoskatās nesen gaismā izceltais mūzikls).
Paņemot tipiski Igo biezo grāmatu, pārņēma bažas par garum garajām sīko aprakstu vietām un to cik reizēm grūti tām izlauzties cauri, bet mani, kā cilvēku, kurš ir spītīgs kā ēzelis, vēl vairāk uzkurināja autora vārda brālis, kurš teica, ka man grāmata noriebsies un es to neizlasīšu. Es izlasīju. Un vēl salīdzinoši ātri. Varētu teikt, ka patika.
Grāmatas nosaukums vēsta kaut ko smieklīgu, bet lasot grāmatu, atklājas cik tā frāze spēj būt bezcerīga. Proti, grāmata ir par cilvēku, kuram nežēlīgā veidā ir uzstiepta mūžīga, baisa smieklu maska. Galu galā izrādās, ka zem tās slēpjas saprātīgs un gudrs prāts, bet ir tikai maza saujiņu cilvēku, kuri to spēj saredzēt.
Man pašai tas lika aizdomāties par to, cik gan bieži mēs paši sev labprātīgi uztērpjam maskas - visādas. Katram motīvs ir savādāks - vai nu gaidam, kad atradīies kāds, kas tomēr sapratīs, kas zem tās slēpjas; vai nu mēģinam pasargāt sevi; vai nu vienkārši nevēlamies citus nomākt ar savām problēmām (lai gan, manuprāt, zem šī motīva apakšā slēpjas pirmais minētais). Ir ļoti daudzi cilvēki, kuriem patīk būt mīklainiem. Ir tādi, kuri it kā nēsā ''masku'', tad kādos brīzos atklāj sevi, bet atkal noslēpjas.
Protams, stāstā ir iepīta romantika, pārsteidzoši notikumi...
Bet visvairāk Igo grāmatās man patīk tas, ka visu lielo stāstu veido daudzi atsevišķi stāsti. Līdzīgi kā mazi strautiņi un upes satek jūrā, tā galu galā, negaidīti, katrs personāžs saistās kopā ar pārējiem.
Grāmata nav viegli lasāma, vajag diezgan iedziļināties, bet tas ir to vērts.
Paņemot tipiski Igo biezo grāmatu, pārņēma bažas par garum garajām sīko aprakstu vietām un to cik reizēm grūti tām izlauzties cauri, bet mani, kā cilvēku, kurš ir spītīgs kā ēzelis, vēl vairāk uzkurināja autora vārda brālis, kurš teica, ka man grāmata noriebsies un es to neizlasīšu. Es izlasīju. Un vēl salīdzinoši ātri. Varētu teikt, ka patika.
Grāmatas nosaukums vēsta kaut ko smieklīgu, bet lasot grāmatu, atklājas cik tā frāze spēj būt bezcerīga. Proti, grāmata ir par cilvēku, kuram nežēlīgā veidā ir uzstiepta mūžīga, baisa smieklu maska. Galu galā izrādās, ka zem tās slēpjas saprātīgs un gudrs prāts, bet ir tikai maza saujiņu cilvēku, kuri to spēj saredzēt.
Man pašai tas lika aizdomāties par to, cik gan bieži mēs paši sev labprātīgi uztērpjam maskas - visādas. Katram motīvs ir savādāks - vai nu gaidam, kad atradīies kāds, kas tomēr sapratīs, kas zem tās slēpjas; vai nu mēģinam pasargāt sevi; vai nu vienkārši nevēlamies citus nomākt ar savām problēmām (lai gan, manuprāt, zem šī motīva apakšā slēpjas pirmais minētais). Ir ļoti daudzi cilvēki, kuriem patīk būt mīklainiem. Ir tādi, kuri it kā nēsā ''masku'', tad kādos brīzos atklāj sevi, bet atkal noslēpjas.
Protams, stāstā ir iepīta romantika, pārsteidzoši notikumi...
Bet visvairāk Igo grāmatās man patīk tas, ka visu lielo stāstu veido daudzi atsevišķi stāsti. Līdzīgi kā mazi strautiņi un upes satek jūrā, tā galu galā, negaidīti, katrs personāžs saistās kopā ar pārējiem.
Grāmata nav viegli lasāma, vajag diezgan iedziļināties, bet tas ir to vērts.
Komentāri
Ierakstīt komentāru