Skatos un brīnos - līdz 21. gadam esmu nodzīvojusi. It nemaz tā neliekas. Un ņemot vērā ko jau esmu dabujusi izjust, redzēt, pavadīt, tad goda vārds - liekas, ka man būtu vismaz ap 40 gadiem.Tā domājot atceros, ka tad, kad man vēl bija 19 (ak, es pat neatceros kā tas bija, jo jau tad nācās piedzīvot to, ko normāli dzīvē nevajadzētu) kāds paziņa, kurš zināja visus manus lielākos sirds lūzumus teica: "Apsveicu meitēn! Lai gan zinot visu, kas gan Tu vairs par meiteni." Lai nu kā, bet ceru, ka visai šai melnajai strīpai būs pienācis gals.
Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.
Komentāri
Ierakstīt komentāru