Pāriet uz galveno saturu

Kad galvā pilnīgs juceklis

Pieļauju, ka katram pienāk reize, kad saproti - ir sakrājies par daudz.  Tagad laikam ir pienākusi mana reize, par ko es nemaz tā īsti nebrīnos. Pēdējie 2 gadi ir bijuši murgaini un ļoti melni. Pārāk melni. Un pēdējie 6 mēneši tam visam vēl klāt ar savu stresu un haosu. Iemesls tam, ka rakstu ir tāds, ka vienkārši negribētu beigu beigās sevi pieskaitīt pie tiem, kas mīt jaukās balti polsterētās telpās [bik pārspīlēti, bet katrā ziņā arī uz nervu tabletītēm  negribu dzīvot]. Tāpēc meklēšu veidu kā kaut ko savest kārtībā - galvu, domāšanu, dzīvi un paradumus. Nezinu kā izdosies, bet es 100 % esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti nepatīk problēmas vienkārši nerisināt. Es ticu, ka katru lietu var kaut kā atrisināt. Protams, ir gadījumi, ka nav tāda risinājuma, kas izlabotu pilnīgi visu, bet sliktākajā gadījumā vismaz maina un kaut nedaudz uzlabo situāciju. Un rakstīšana jau vien ir veids kā vismaz uzlabot pašsajūtu. - Jā, tā it kā neko reāli nedara un nerisina, bet mana pašsajūta tomēr pēc tam ir labāka. Un tas jau vien ir iemesls, lai to darītu.
Viena no lietām ko gribu mainīt - kafijas dzeršana. Esmu ievērojusi, kad esmu stresā, dzeru to daudz par daudz. [ es nemeloju - 5 krūzes ir krietni par daudz] Liekas it kā sīkums, bet tā ir viena lieta manā sarakstā, tāpēc nebūs slikti, ja atrisināšu arī to. Katrā ziņā tā ir lieta, kuru spēju pati mainīt. Daudzas ir tādas, kuras  tā vienkārši nevarēs izlabot... Tāpēc labāk sākt ar mazumiņu.
Ūūūūn šajā sakarā esmu izdarījusi secinājumus, kuri vismaz man likās loģiski. Piemēram, klasiskā un neizbēgamā rīta kafija - tā īstenībā ir tik neloģiska un nevajadzīga padarīšana. Kafija ir domāta tam, lai dotu Tev papildus enerģiju un možumu, kad tas kaut kur noplacis. Bet! No rītiem, kad esam izgulējušies un atpūtušies nekādi papildus modinātāji un spirgtuma uzbužinātāji nav vajadzīgi. Āķis ir tajā, ka nemaz nedodam laiku organismam iekustēties un uzmosties. Izlienam no gultas un nākamo 15 minūšu laikā jau esam tikuši pie kafijas. Bet ticiet man [ vismaz 2 dienu eksperimentēšana ar šo to ir pierādījusi], glāze karsta ūdens un neliela izstaipīšanās un iekustēšanās, kā arī vienkārši pusstundas došana ķermenim vienkārši uzmosties, darīs tādu pašu, vai pat labāku, efektu kā kafijas krūze. Tas ik rīta rituāls tiešām ir vienkāršs smadzeņu apmāns un gluži parasts iegājies ieradums. Tāpēc es jau 3. dienu savu pirmo kafijas devu baudu vēlā pēcpusdienā, kad tiešām jūtu, ka nav vairs spara darīt to ko jādara.  Un nē, ar iemigšanu man nav nekādu problēmu. Vismaz kafijas vaina tā noteikti nav :)
Labi, par šo tematu pietiks.


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Buciņš

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Ašā dusmu izlikšana.

Vai tiešām puišiem šķiet patīkamas meitenes, kuras dažnedažādos sociālajos tīklos saliek bildes, kurās izstiepušas pēcpusi fotografējas ar alkohola pudelēm rokās? Piedodiet, bet es nekad neesmu redzējusi, ka tā darītu puiši. Tas laikmets, kad tikumības, godprātības, skaistuma un harmonijas simbols bija sievietes/ meitenes laikam ir pagājis.

Šarlote Brontē - "Džeina Eira"

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija