Atceros, ka 12. klasē stundā bija uzdevums kurā bija jānosauc savas 3 labās un 3 sliktās īpašības. Reti kuram kaut kas prātīgāks par slinks, pozitīvs, strādīgs nesanāca. Tajā laikā un situācijā likās stulbi, ka neko jēdzīgu neviens par sevi tā īsti pateikt nevar. Bet tagad ,par to domājot, saprotu kāpēc tā bija. Cilvēks, kurš savos 18, 19 gados vairāk vai mazāk ir dzīvojis puslīdz mierīgu (dažs labs pilnīgi mierīgu) dzīvi vecāku ligzdā, nav saskāries ar dzīves sūdīgo pusi, nemaz nepazīst sevi. Jo sevi iepazīt dziļāk un patiesāk var tikai tad, kad esi iemests ūdenī un tev ap vidukli nav drošai vecāku drošības riņķis. Jākuļās pašam. Un cilvēkam, kuram šādi nav bijis neko vairāk par slinks/strādīgs, godīgs/negodīgs; pacietīgs/ nepacietīgs nevar pateikt. Un tas ir normāli.
Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.
Komentāri
Ierakstīt komentāru