Novembris pie mums Latvijā izceļas ar valsts svētkiem. Populārā karoga lentīšu piespraušana gan reāli, gan virtuāli; lāpu gājieni;tautisko aproču nēsāšana, svecīšu iedegšana un citas tamlīdzīgas lietas. Šīs lietas dara ļoti daudz cilvēku. Tiešām ļoti daudz. Un tieši tāpēc ir jāaizdomājas - vai tiešām šie daudzie cilvēki, kuri piesprauž lentītes, raksta novēlējumus valstij utt. visi ir valsts patrioti? Ja tā būtu - tad jau mums nebūtu jāuztraucas par latviešu nākotni vai arī valsts drošību. Jo īstie patrioti ir tie, kas ne tikai izrāda savu cieņu un mīlestību tautai un tās valstij, bet arī to pierāda. Ar darbiem. Un lentītes piespraušana vienu reizi gadā vai iešana lāpu gājienā nav no tiem darbiem, kas to pierāda.
No vienas puses gan ir jāsaka - paldies Dievam, ka ar vienu no darbiem, ar reāli fizisku tautas aizstāvēšanu, mēs vēl šajā laikā neesam saskārušies, bet es varu iedomāties ko lielākā daļa no šiem lentīšu un lāpu gājienu faniem darītu, kad pienāktu brīdis reālajā dzīvē piepildīt frāzi - Cīņai sveiks! Bēgtu ko kājas nes. Šīs domas manī radās jau tad, kad Lietuvā atjaunoja obligāto dienestu (apmācību veidā un laika ziņā tie bija 9 mēneši) un tad sākās šī "raudošo puišu " epopeja. Bariņš puišu ar uzskrullētām ūsām, drediem un tuneļiem ausīs raudāja par to, ka viņiem jāiet obligātajā dienestā. Reālā dzīvē tā būtu apmācīšana, lai briesmu gadījumā čalis zinātu ko un kā darīt, lai aizstāvētu sevi, savu ģimeni, zemi. Bet viņi raud.Var jau būt, ka tā ir neliela daļa puišu un lielākā daļa to neuztver kā briesmīgu sodu, bet gan kā pienākumu. Bet gan jau, ka līdz šim arī šie raudošie puiši Lietuvas valsts svētkos darīja kaut kādas izdarības, kas ārēji varēja izskatīties kā patriotisma izpausme. Un noteikti arī Latvijā ir diezgan pilns ar šādiem "raudošajiem puišiem", kas ir gatavi darīt visas ārišķīgās svētku, lepnuma lietas, bet tad, kad reāli pienāktu laiks, šo lepnumu un mīlestību pierādīt - tad būtu čušs. Un es nerunāju tikai par karošanu. Tā ir tāda sava veida augstākā pakāpe. Ir citas lietas, neskaitot visas iepriekš minētās, kuras darot var reāli pierādīt savus vārdus.
Lāčplēša diena. Pieņemsim, 2050. gads. Rīga. Cilvēku pūlis. Visādu cilvēku. Un ne visi ir laipni. Visvisādas valodas. Visvisādas ticības. Visvisādas rases. Un kaut kur turpat, tajā pašā pilsētā būs Brāļu kapi. Kapi, kuros atdusas cilvēki, kuri nesprauda pie krūtīm lentītes,negāja lāpu gājienos un nenēsāja kreklus ar uzrakstu "I Love Latvia". Toties viņi devās cīnīties, pametot savas ģimenes, un atdeva dzīvību par to, lai Latvija būtu brīva, lai Latvijā būtu nevis krievi vai vācieši, bet latvieši.
Nejau šādu, kāda tā veidojas tagad, viņi iedomājās savu Tēvu Zemi.
No vienas puses gan ir jāsaka - paldies Dievam, ka ar vienu no darbiem, ar reāli fizisku tautas aizstāvēšanu, mēs vēl šajā laikā neesam saskārušies, bet es varu iedomāties ko lielākā daļa no šiem lentīšu un lāpu gājienu faniem darītu, kad pienāktu brīdis reālajā dzīvē piepildīt frāzi - Cīņai sveiks! Bēgtu ko kājas nes. Šīs domas manī radās jau tad, kad Lietuvā atjaunoja obligāto dienestu (apmācību veidā un laika ziņā tie bija 9 mēneši) un tad sākās šī "raudošo puišu " epopeja. Bariņš puišu ar uzskrullētām ūsām, drediem un tuneļiem ausīs raudāja par to, ka viņiem jāiet obligātajā dienestā. Reālā dzīvē tā būtu apmācīšana, lai briesmu gadījumā čalis zinātu ko un kā darīt, lai aizstāvētu sevi, savu ģimeni, zemi. Bet viņi raud.Var jau būt, ka tā ir neliela daļa puišu un lielākā daļa to neuztver kā briesmīgu sodu, bet gan kā pienākumu. Bet gan jau, ka līdz šim arī šie raudošie puiši Lietuvas valsts svētkos darīja kaut kādas izdarības, kas ārēji varēja izskatīties kā patriotisma izpausme. Un noteikti arī Latvijā ir diezgan pilns ar šādiem "raudošajiem puišiem", kas ir gatavi darīt visas ārišķīgās svētku, lepnuma lietas, bet tad, kad reāli pienāktu laiks, šo lepnumu un mīlestību pierādīt - tad būtu čušs. Un es nerunāju tikai par karošanu. Tā ir tāda sava veida augstākā pakāpe. Ir citas lietas, neskaitot visas iepriekš minētās, kuras darot var reāli pierādīt savus vārdus.
Lāčplēša diena. Pieņemsim, 2050. gads. Rīga. Cilvēku pūlis. Visādu cilvēku. Un ne visi ir laipni. Visvisādas valodas. Visvisādas ticības. Visvisādas rases. Un kaut kur turpat, tajā pašā pilsētā būs Brāļu kapi. Kapi, kuros atdusas cilvēki, kuri nesprauda pie krūtīm lentītes,negāja lāpu gājienos un nenēsāja kreklus ar uzrakstu "I Love Latvia". Toties viņi devās cīnīties, pametot savas ģimenes, un atdeva dzīvību par to, lai Latvija būtu brīva, lai Latvijā būtu nevis krievi vai vācieši, bet latvieši.
Nejau šādu, kāda tā veidojas tagad, viņi iedomājās savu Tēvu Zemi.
Komentāri
Ierakstīt komentāru