Skaistums slēpjas vienkāršībā

Nožēlojami. Ciemos atkal sevis mācīšana, bakstīšana, pārmešana un nosodīšana. Tagad es saprotu kāpēc daba ežiem visas adatas uz muguras  salikusi. Tāpēc, lai viņi paši tām klāt netiktu un nesabakstītu sev degunu un ķepas. Un visdumākā sajūta nav tā, ka Tu esi visstulbākais, neveiklākais, neveiksmīgākais, slimākais, ļaunākais, noslēgtākais, dīvainākais,slinkākais ... [tālāk var izdomāt daudz dažnedažādus vārdus]. Tas cilvēku nepadara nožēlojamu. Duma sajūta ir tad, kad nespēj kādu iepriecināt,samīļot. Nespēj, bet tas ir viss ko Tu gribi. Nejau -viss- tajā parastajā nozīmē, bet tas tiešām ir pilnīgi viss ko vēlies. Bet nesanāk, jo vienkārši nespēj. Lāāābi. Nav ko pīkstuļot. Laikam jau visas tās sasodīti dzeltenās bildītes ko apskatīju sapriecināja acis. Turklāt drīz jādodas meklēt ekonomikas grāmatu, kura manā midzenī ir nozudusi. Bardaks gan uz galda, gan galvā. Jā, nožēlojamas domas es pieskaitu pie bardaka. Jo viss taču ir tik labi. Jā, tikko pat sapriecājos, ka Lauriņai es

Jap, tieši šodien ņēmu un iegāzos kupenā, lai vicinātu rokas un kājas, lai pēc tam pavērotu to, kas galu galā iznāca. Par sniegu ir sasodīti viegli priecāties. It īpaši tad, ja esi sapufaikojies un Tavām nierēm nekas traks nedraud. Toties šodien sapratu, ka esmu līdz tiem 18 gadiem godam izvilkusi. Pēdējie 2 gadi izdevās īpaši smieklīgi, par pēdējo nemaz nerunājot. Ar visu savu apdomību iekūlos visvisādos "bērnudārzos" un "dūmos". Bet neskarta tiku cauri. Nu neko, smejos un priecājos, ka man vairs nav 15. Turklāt, pēdējais pusgads ir vislabākais.  Vissarežģītākais, toties labākais.Jauns, labs sākums, bez kaut kādiem idiotiem un kreņķiem , bet ar labām domām, plānošanu, gaidīšanu, uzmundrināšanu,mīļām lietām un daudzdaudzdaudz ko citu. Protams, arī ar visādiem grūtumiem, kurus jau esmu satikusi, bet tie tikai pierāda to, ka viss ir pamatīgs, nevis viegls un pūkains. Pūkainums [ īpaši cilvēkos] nav nekas daudzsološs. Un der atcerēties - ko sēsiet, to pļausiet! P.S

Runāt, runāt ,runāt. Tas ir tik vajadzīgi, sarežģīti un tajā pašā laikā ļoti viegli. Bet ir reizes, kad nemaz nevajag runāt, tāpat var visu saprast. Atliek vien izbaudīt to saprašanu. Toties Manas Īpašās Tējas {tā es to tagad saucu} biezumi, kas peld pa ūdens virsmu, izskatās pēc īstākās labības, kurai piejaukti klāt kaut kādi mistiski laksti. Toties tie laksti līdz. Kaut kā līdz. Un brīnumainās, dzeltenās tabletes arī līdzēs. Tas vien, ka viņas ir dzeltenas man jau patīk. Tikai mazliet jāpaciešās. Ārā vispār ir jauks laiks. Šodien noteikti. Vakar nejauki pūta vējš, bet šodien ir mierīgi. Mierīgi ir arī visur citur. Es laikam nekad īsti nesapratīšu haikas

.... un pēkšņi Ezim iestājās miers.Visas skaļās, tarkšķošās, satraucošās balsis apklusa, palika tikai viena jauka, mīļa balss, kas kļuva skaļāka un skaidrāka par visām citām; tā kuru viņš ar savu bezgala dumo eža prātu, baisajā tumsā sadzirdēja vislabāk. Maziņš, mierīgs ezis, satuntaļājie vismīļākajā vilnas džemperī un vēl joprojām dzirdēdams sev vismīļākās un nomierinošākās skaņas un balsi ausīs, sēdēja ķepās turēdams siltu krūzi ar debešķīgi smaržojošu tēju. Ārā, satraukumā un šņukstēšanā, nosalušās ķepas un deguns lēnām un patīkami atsila, un viņam kļuva bezgala silti un omulīgi. Rīt būs jauna diena. Un tieši tāpēc viss ir iespējams un izdarāms. Mēs nekad neesam vieni - tieši tāpēc viss ir tik labi. :) Ar katru grūtību, ar katru ķibeli un niķi mazajam Ezim radās lielāka Ticība. Ticība Viņam, kas uz viņu noskatijās no augšas. jo Ezis zināja, ka Viņš viņu uzmana ,sargā un būs kopā ar viņu, pat tad, ja šķiet, ka nu ir dimbā. Lielāka Ticība radās tam , ka Ezim ir vismīļākie, jaukāki

Uzvedos kā riktīgs, mazs riebeklis.  Jānomierinās, jānomierinās, jānomierinās. Šonakt pat pirmo reizi redzēju kaut kādu murgainu murgu. Toties vismaz sniegs nav nokusis. Tas ir labi.

Man ir tāāāā pavecies! Dikti!Ļoti! Neticami! Man rodas vajadzība pēc lēkāšanas. Ar katru pavadīto dienu es to saprotu aizvien vairāk. Tomēr ceru, ka vienam citam cilvēkam arī ir pavecies - ļotiļotiļoti ceru. Atrāpojis ir arī Jaunais gads. Šogad nedaudz lauzu dažu gadu tradīciju sagaidīt Jauno gadu mājās, ārā ar suņiem :) Šoreiz bija viss tas pats, bet viena lieta visu padarija 1000 reiz labāku. Vēl viena lieta - Trakoti liels paldies Žanetei! Sanāca mums labs pasākums - ceru, ka Tev pašai patika :) Varu vien pastāstīt, ka izrāde bija diezgan ērmīga, bet tiešām lika padomāt. Man vismaz par to, cik mēs katrs viens otram nodaram pāri ar savām kaprīzēm. Kā tur tika teikts par šogad tik daudzināto tēmu kā pasaules gals - Pasaules gals ir cilvēku vienaldzība, nedzirdēšana un neklausīšanās otrā cilvēka. Un tur tas tika parādīts. Katrā ziņā, Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir interesanti. Mums pat piesējās Kultūras akadēmijas studente! Superīgi! Bijām ciemos pie Oskara. Labs, traki gudrs cilv