Skaistums slēpjas vienkāršībā

Pēc manām domām, vērtību pagrimums visvairāk izpaužas mūsu - 21.gadsimtā, bet iesākums un cēloņi tam atrodami 20. gadsimtā. Tā kā man pašai  dzīves laiks vairāk iestiepies 21.gs., nevis 20. gs., tad par šī gadsimta vērtībām vai to neesamību, es protu izteikties daudz skaidrāk. Mūsdienās ir daudz labākas un plašākas iespējas izglītoties, daudz brīvāk var ceļot, svinēt svētkus, paust viedokli, nekā tas bija senāk. Man šķiet, ka senāk cilvēki vairāk cildināja morālās vērtības. Tagad cilvēki var mācīties, ceļot, paust viedokli, darīt ko grib, sapņot ko grib, cilvēki ir ieguvuši un tajā pašā laikā pazudinājuši sevi. Kādreiz bija "Kaut vai pastalās, bet brīvi!". Tagad tas tiek izsmiets. Liela daļa jauniešu mācīšanos un došanos uz skolu uztver kā smagu pienākumu. Ceļošana un ekskursijas bieži vien (labi, ka ne tik izplatīti) nozīmē kā izdevību piedzerties. Un iespēja brīvi izteikties nereti tiek izmantota, lai nolamātu vecākus, pazemotu skolotājus, paņirgātos par savu valsti. Pald

"Lūdziet, un jums tiks dots; Meklējiet, un jūs atradīsiet; Klauvējiet, un jums atvērs; Jo ikviens, kurš lūdz,saņem, Un, kas meklē, atrod, Un, kas klauvē, tam tiek atvērts." (Mat. ev. 7:7-8)

Novembris - sirdij mīļš mēnesis. Viens no iemesliem ir pacilājošie valsts svētki. Tad var just, ka par spīti visam lielai daļai cilvēku tomēr ir lepnums par savu tautību.Un visu pasākumu laikā sirds iepukstas straujāk. Un vēl lielāks prieks, ka es 18. novembri ar sarkanu krāsu varu kalendārā apvilkt ne tikai valsts svētku dēļ. Latvija šajā datumā proklamēja neatkarību , es - atzinos atkarībā. Atceroties to laiku pirms 2 gadiem, uznāk visādas pārdomas. Iepazinu cilveku kretīnisko pusi. Un labi, ka tā. Toties tagad viss ir kolosāli, lai gan negaidīti. Vakardien, vai precīzāk šodien biju augšā līdz 4 no rīta. Biju sajūsmā par 10 literatūrā. Jutu, ka eseja izdosies. Galvenais, ka var izpaust savu viedokli. Rakstiski tas man sagādā baudu. Šī laika top dziesma. Tirpiņas skrien, kad klausos  Turaidas roze - Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši Un dziedājuši sauli debesīs, Kad tā no mēness blāvi atstarojas, Kad citas tālas zvaigžņu saules viz. Tā dziedājuši

Esmu cēlusies agrāk nekā parasti, bet miegs galīgi nenāk. I siltu pienu padzēru, bet nekas nelīdz. Tā nu atlika vienīgi tas, ka sāku rakāties pa internetu. Kārtējo reizi sapratu, ka masu mediji un sociālie tīkli ir pilni ar visādiem atkritumiem (un liela daļa jauniešu un pieaugušo arī, lai gan paši to vēl nespēj saprast) Uzsita nenormālu dusmu. No facebook jau izdzēsos, no Draugiem. lv arī varētu, ja vien tas nebūtu tik noderīgs saziņai ar tiem cilvēkiem, kurus nevaru satikt ikdienā (to tagad ir ļoti daudz). Protams, piekrītu, ka katrs pats jau var kontrolēt un izvēlēties ko skatīties, meklēt internetā, bet Tev pat nav jāmeklē kaut kas, kad jau uz katra stūra parādās kaut kas tizls. Kad aizbraucu pie vecākiem, mazajam brāļa dēlam arī stāstu, ka televizors ir ļauna kaste,jo sāk kaitināt, kad viņš man sāk stāstīt par visādām muļķībām ko redzējis pa TV. Tā nu lielāko brīvo laiku, kas man atlika pēc visām mammai izlīdzēšanas un lauku darbu padarīšanas lietām, ņēmu un mācīju mazajam rakstīt

Gads jau riņķī kad dzīvoju ar taurentiņiem vēderā (es gan to varētu saukt par strausiem, jo tie tādi pamatīgāki) Laiks skrien mežonīgi, bet atskatoties šķiet, ka tas viss ir noticis ļoti sen un ir pagājusi vesela mūžība. Novembris vispār man tāds mīļš mēnesis. Daudz ko atzīmēt, atcerēties un pasmaidīt :) Pēdējā laika secinājumi ir tādi, ka man jāsāk interesēties par visādām zemkopības lietām, man nepatīk filozofija un piholoģija skolotāja domā, ka skolniekiem ir iedotas vēl 24 stundas klāt jau esošajām.Toties es uzzināju, ka pēc Hipokrata temperamentu klasifikācijas esmu melanholiķe.