Skaistums slēpjas vienkāršībā

Tākā dažus mēnešus atpakaļ izlasīju "Nožēlojamos", nolēmu, ka varētu palasīt vēl kaut ko no šī rakstnieka (noteikti jānoskatās nesen gaismā izceltais mūzikls). Paņemot tipiski Igo biezo grāmatu, pārņēma bažas par garum garajām sīko aprakstu vietām un to cik reizēm grūti tām izlauzties  cauri, bet mani, kā cilvēku, kurš ir spītīgs kā ēzelis, vēl vairāk uzkurināja autora vārda brālis, kurš teica, ka man grāmata noriebsies un es to neizlasīšu. Es izlasīju. Un vēl salīdzinoši ātri. Varētu teikt, ka patika. Grāmatas nosaukums vēsta kaut ko smieklīgu, bet lasot grāmatu, atklājas cik tā frāze spēj būt bezcerīga. Proti, grāmata ir par cilvēku, kuram nežēlīgā veidā ir uzstiepta mūžīga, baisa smieklu maska. Galu galā izrādās, ka zem tās slēpjas saprātīgs un gudrs prāts, bet ir tikai maza saujiņu cilvēku, kuri to spēj saredzēt. Man pašai tas lika aizdomāties par to, cik gan bieži mēs paši sev labprātīgi uztērpjam maskas - visādas. Katram motīvs ir savādāks -  vai nu gaidam, kad atrad

Ir lietas, kuras nekad neapniks.

Pēdējā laika iemūžinājumi. Savāda sajūta, kad pienāk laiks, kad sevis labā jāmaina domāšanas/uztveres veids. Tam klāt arī jāsāk sev ļooooti stingri  "iedresēt" miega ritmu. Diemžēl, dabas zālītes laikam nevienmēr līdz. Beidzot man ir pienācis tas vecums, kad rušināšanās pa dārzu sagādā kaifu. Nemāku aprakstīt to kā sapriecājos, kad pēc garās, garās ziemas ieraudzīju savus ķiplociņus, un vēlāk arī apšaubāmā veidā sētās kliņģerītes. Un, kad nāca ravēšanas kārta, tad Mīļumam ''rūcu'', lai nemaz nedomā man līdzēt manā zemes pleķītī - pati gribu tik galā.  Un vēl visam klāt - Vidzemes godu Kurzemē esmu aizstāvējusi godam. Audzīte teica, ka viņai prieks, ka klasē ieradies tāds gaišs bērns no Vidzemes :) Labi, tā nu beigšu te barot savu Ego. P.S. Sasmējos, kad uzzināju, ka ir tāds uzvārds Minjons. (Savējie sapratīs) Ā, un vēl - Tākā pēdējā laikā savu neprasmi kulinārijā pamazām nomainu pret kaut ko cerīgāku, tad nevaru nepadalīties ar šo. Meksikāņu tac