Pieļauju, ka katram pienāk reize, kad saproti - ir sakrājies par daudz. Tagad laikam ir pienākusi mana reize, par ko es nemaz tā īsti nebrīnos. Pēdējie 2 gadi ir bijuši murgaini un ļoti melni. Pārāk melni. Un pēdējie 6 mēneši tam visam vēl klāt ar savu stresu un haosu. Iemesls tam, ka rakstu ir tāds, ka vienkārši negribētu beigu beigās sevi pieskaitīt pie tiem, kas mīt jaukās balti polsterētās telpās [bik pārspīlēti, bet katrā ziņā arī uz nervu tabletītēm negribu dzīvot]. Tāpēc meklēšu veidu kā kaut ko savest kārtībā - galvu, domāšanu, dzīvi un paradumus. Nezinu kā izdosies, bet es 100 % esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti nepatīk problēmas vienkārši nerisināt. Es ticu, ka katru lietu var kaut kā atrisināt. Protams, ir gadījumi, ka nav tāda risinājuma, kas izlabotu pilnīgi visu, bet sliktākajā gadījumā vismaz maina un kaut nedaudz uzlabo situāciju. Un rakstīšana jau vien ir veids kā vismaz uzlabot pašsajūtu. - Jā, tā it kā neko reāli nedara un nerisina, bet mana pašsajūta tomēr pēc t