Skaistums slēpjas vienkāršībā

Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kādas domas tu domā, kādu mūziku tu klausies, kādas grāmatas tu lasi. Tu esi tas ko tu skaties. Jā, tu esi arī tas ko tu ēd. Tevi veido visas tavas izvēles. Tu pats izvēlies kāds tu esi. Tu neesi tāds par kādu tevi uzskata tavi draugi un ģimene. Tu neesi tāds par kādu tu  uzskati sevi. Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kāds tu esi, nevis tāds par kādu tevi citi uzskata un  domā. Es vispār teiktu, ka jebkuru cilvēku domas un vērtējums par citu (vai konkrēti par tevi pašu) ir jāuztver ļoti subjektīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka citi nevar  ielīst otra cilvēka ādā,  nezin viņa patiesās domas (būsim atklāti, mēs reti kuram sakām ko mēs tiešām domājam un ko mēs gribam, reti kuram izstāstam visus savus pārdzīvojumus). Tāpēc, manuprāt, citu viedoklis vai domas par sevi nav jāuztver objektīvi. Kā arī tas ko tu pats domā par sevi (ja nu vienīgi tu esi ļoti pārliecināts, ka spēj sevi novērtēt objektīvi), jo ir cilvēki, kuri pret sevi ir ļoti kritiski, pesimistiski

Manuprāt, laba filma. Filma, kura apstiprināja domu, kuru jau kādu laiku biju sevī apdomājusi. Domu, ka ir ļoti viegli mīlēt, kad viss ir labi un jauki. Bet es šaubos vai tikmēr kamēr viss ir labi un jauki  - vai var zināt, ka tā ir mīlēšana. Mīlestība laikam ir tad, kad tiešām ir slikti un viss var būt dziļā p****ā, bet tik un tā  viens otru mīl, nepamet un ir blakus. Ir venkārši blakus, jo reizēm tiešām var būt tik slikti, ka īsti palīdzēt nevar. Un bieži vien nevajag pat palīdzēt - jābūt vienkārši blakus.                                                        ********************* Man, kā jau meitenei, patīk visādas superromantiskās filmas (augšup minēto gan par tādu īsti nenosaukt, drīzāk tāda baisa), kur ir puisis un meitene un kaut kāds traģisks vai citādi sarežģīts pinķeris, kas traucē viņiem būt kopā, bet viņi par spīti visam tiek pāri un ir kopā utt. .... Bet tās, lai cik jaukas un aizkustinošas nebūtu, ir un paliek filmas (vai arī grāmatas). No vienas puses jauki, no ot