Skaistums slēpjas vienkāršībā

Vai tiekties uz pašu labāko vai uz vienkāršāko? Vai labākais ir vienkaršākais? Vai varbūt tas vienkāršākais ir tas labākais? Bet visu laiku man ir pārliecība, ka tas skaistums tomēr ir tajā vienkāršībā. Un ir taču tā, ka tas ģeniālais atrisinājums ir sasodīti vienkāršs. Tik vienkāršs, ka cilvēki to vairs nesaprot. Vai ziniet, kā jums būtu, ja jums pateiktu - esiet vienkārši! Jums būtu viegli, vai sanāktu? Mīlēt sevi tādu kāds esi. Lutināt, kad gribas sevi palutināt. Atļauties mīlēt to ko gribas mīlēt. Neuzspiet sev sabiedrības normas, bet izvēlēties savas. Atbrīvot prātu un uzpiestiem dzelžiem un atļauties būt sev. Darīt to, ko tu jūti. Ir mazliet savāda sajūta būt kāda ideālam nemaz nepūloties.  Nepūlēties un būt ideālam. Vai tā ir tā vienkāršības sāls? Vienkāršu visu padara tas, ka tu nelien no ādas ārā citu dēļ. Bet Vienam. Un tavu brīnumu - neko nevajag prātot -  runā, dari to, kas esi. Būt vienkāršam tak ir labi. Gan pašam, gan citiem. Tev nav jāmokās zem maskām un

Tik neizakāmi pietrūkst vasaras. Varbūt pat ne vasara ir tā, kas pietrūkst. Ilgojos pēc brīvas sajūtas, kad ,vakarā gulēt ejot, nav jāpukst uz sevi, ka esmu ar savu pūču ritmu aizrāvusies un rītdien mocīšos ar celšanos. Nav jāatceras, kas būs jādara rīt, parīt, pēc nedēļas. Vasarā dzīve top uz vietas. Pietrūkst tas, ka laiks ir nepakļāvies un atrodas tavās paša rokās. Pietrūkst vasarīgi zilo, silto debešu un karsto pludmales smilšu. Gribu sajust kā āda sajūt siltu vēju un nav jāvelk piecas kārtas, lai būtu silti. Gribas vienkārši apstāties un neplānot to, kas jāplāno. Labi, vienkārši sakot - gribu atpūsties no ikdienas. Bet ziemā un te to ir grūti izdarīt. Pilsēta mani nogurdina. Te ir par daudz vienaldzības, skumju un pieaugušo. Te viss ir regulējams, izplānots un saspiests. Te viss ir pelēks. Pat tas, kas ir košs ir bezveidīgs un truls. Ziniet, man teica, ka esmu īpaša, jo glābju ūdens toveros slīkstošus kukaiņus, dzenos pusnaktī meklēt jāņtārpiņus, priecājos par sajūtu, kad basas

Un vipār - man liekas, ka viens cilvēks spēj izmainīt pasauli. Tāds, kas ar pilnu atdevi atdodas savam mērķim, tāds, kas spēj piesaistīt cilvēkus.Tāds, kas iedvesmo. Tāds, kas dara pareizi.Tāds, kas cīnās. Tāds, kas neko nedara un gaida - tas neko neizmaina. Tas ir tāds, kas pats ir jāizmaina.

Viens ir tas, ka cilvēks saprot, ka ir izdarījis grēku, izdarījis ko sliktu. Ir tūkstošiem, miljoniem tādu, kas saprot - jā, es daru slikti. Tas jau nav sliktākais. Sliktākais ir tas, ka viņiem tas ir pie kājas.  Kaut kas cits ir tas, ka cilvēks absolūti nožēlo to ko izdarījis. Ziniet, tad ir tāda sajūta, ka Tu sev riebies. Tāda sajūta, ka Tu esi apvēmis savu dvēseli un nemūžam to nenotīrīsi. Un galvenais ir tas, ka viss ko Tu vēlies ir dabūt viņu tīru. Berzt, berzt un berzt. Tie netīrumi Tevi nomoka domās, spiež pie zemes un smacē. [Ziniet tādu sajūtu?] Un šajā bezpalīdzībā Tev klāt Ir Dievs. Viņš var Tavu Dvēseli nomazgāt. Un kad Tu kaut ko tādu piedzīvo ir sajūta, ka esi atpestīts. Nopietni. Bet šī visa pamatā nav ne kvēla, nepārtraukta lūgšanās, ne grēka apjēgšana., bet patiesas nožēlas sajušana.Saprašana, ka tas ko Tu esi sastrādājis bojā Tavu dzīvi. Tas, ka Tu nemūžam nevēlies ko tādu darīt atkal. Labi, es neesmu teologs, bet kaut kādi dvēseliskie pārdzīvojumi manī risinās. Pie

Mācītāja E. Ķeira Svētruna  (links) Mani šis iedvesmoja.