Skaistums slēpjas vienkāršībā

Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kādas domas tu domā, kādu mūziku tu klausies, kādas grāmatas tu lasi. Tu esi tas ko tu skaties. Jā, tu esi arī tas ko tu ēd. Tevi veido visas tavas izvēles. Tu pats izvēlies kāds tu esi. Tu neesi tāds par kādu tevi uzskata tavi draugi un ģimene. Tu neesi tāds par kādu tu  uzskati sevi. Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kāds tu esi, nevis tāds par kādu tevi citi uzskata un  domā. Es vispār teiktu, ka jebkuru cilvēku domas un vērtējums par citu (vai konkrēti par tevi pašu) ir jāuztver ļoti subjektīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka citi nevar  ielīst otra cilvēka ādā,  nezin viņa patiesās domas (būsim atklāti, mēs reti kuram sakām ko mēs tiešām domājam un ko mēs gribam, reti kuram izstāstam visus savus pārdzīvojumus). Tāpēc, manuprāt, citu viedoklis vai domas par sevi nav jāuztver objektīvi. Kā arī tas ko tu pats domā par sevi (ja nu vienīgi tu esi ļoti pārliecināts, ka spēj sevi novērtēt objektīvi), jo ir cilvēki, kuri pret sevi ir ļoti kritiski, pesimistiski

Manuprāt, laba filma. Filma, kura apstiprināja domu, kuru jau kādu laiku biju sevī apdomājusi. Domu, ka ir ļoti viegli mīlēt, kad viss ir labi un jauki. Bet es šaubos vai tikmēr kamēr viss ir labi un jauki  - vai var zināt, ka tā ir mīlēšana. Mīlestība laikam ir tad, kad tiešām ir slikti un viss var būt dziļā p****ā, bet tik un tā  viens otru mīl, nepamet un ir blakus. Ir venkārši blakus, jo reizēm tiešām var būt tik slikti, ka īsti palīdzēt nevar. Un bieži vien nevajag pat palīdzēt - jābūt vienkārši blakus.                                                        ********************* Man, kā jau meitenei, patīk visādas superromantiskās filmas (augšup minēto gan par tādu īsti nenosaukt, drīzāk tāda baisa), kur ir puisis un meitene un kaut kāds traģisks vai citādi sarežģīts pinķeris, kas traucē viņiem būt kopā, bet viņi par spīti visam tiek pāri un ir kopā utt. .... Bet tās, lai cik jaukas un aizkustinošas nebūtu, ir un paliek filmas (vai arī grāmatas). No vienas puses jauki, no ot

Nezinu kāpēc, bet pēdējā laikā lasot,pētot un vienkārši neizbēgami esot sociālo tīklu un visādu citādu vietu virpulī, dikti bieži nākas saskarties ar dažāda vecuma meiteņu domām par to, ka sievietes ir tās, kuras dara pareizāk, dzīvo labāk utt. Ka vīrieši ir tie, kuri jāmāca; ka viņi ir tie, kuri nesaprot kā ir pareizi un kā būtu labāk. Utt.utt... ceru, ka domu uztvērāt. Neesmu nekāda psiho-guru-eksperte, ne vīriešu pazinēja (godīgi sakot, arī ne sieviešu pazinēja, jo - ak, jel- kurš gan var izprast tās būtnes pie kurām pati piederu). Toties augot kopā ar 3 brāļiem, kuļoties cauri 3 skolām un esot precētai teju 4 gadus, esmu izdarījusi savus secinājumus. Proti, mani vērojumi ir noveduši pie domas, ka 20 gadnieks un mazāk - tas īsti nav vīrietis. Protams, ir izņēmumi un tā, bet pa lielo, tā kaut kā ir. Un noteikti kaut ko tamlīdzīgu var teikt arī par meitenēm. Tāpēc reizēm domāju, ka nav īsti godīgi spriest par vīriešiem, ja pa lielo saskare ir bijusi tikai  ar padsmitgadniekiem. Un

Ir rētas, kurām nevajag sadzīt. Ir rētas, kuras padara tikai stiprāku, pat tad, ja tās nesadzīst. Un visticamāk, tieši tas jēlums ir tas, kas padara tevi cilvēcīgāku. Lai cik sāpīgs, bet tomēr palīdzošs stāsts. http://dveseludarzs.lv/musu-stasti/bellas-stasts/

Ir tādas naktis, kad guli gultā un raudi par to cik pasaule ir sačakarēta.

Nezinu kāpēc, bet šogad ziemu nepanesu. Parasti tā nav. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri kaut kā pamanās priecāties par visiem 4 gada laikiem. Ziemā pat var būt tie -30 grādi, tik ar nosacījumu, ka ir silta vieta, kur sasildīties. Un tā kā šoziem arī Liepāju ķēra netipiski zemie grādi un 19 grādi dzīvoklī priekš manis galīgi neskaitās "vieta, kur sasildīties",  tad ir tā, ka es ļoti, ļoti gaidu pavasari.