Skaistums slēpjas vienkāršībā

 Ir interesanti un arī noderīgi, ka ir iespēja atskatīties atpakaļ jau gana daudz gadus atpakaļ un palasīt to kas te kādreiz noticies. Atceros diezgan labi ko kurā vieta tieši domāju. Jāsaka godīgi, daudz kur tika rakstīts arī aplinkus.  Bet tagad? Tagad es jau kādas 2,3 nedēļas dzīvoju ar intervālo gavēšanu. Man par brīnumu izdodas. Piekopju 18/6 principu. Kādreiz sanāk arī 20/4 vai 16/8. Fiziskās sajūtas ir labas. Par svaru nezinu. Pec sajūtām liekas, ka esmu vieglāka, bet nezinu vai tas tā arī ir. Vēl ļoti gribētos sakārtot miegu, jo tas man ir šausmīgs.

Labu laiku kaujos ar sausu sejas ādu. Nevis vienkārši sausu, bet pēc dēla piedzimšanas ar supersausu ādu. Turklāt, arī jūtīgu. Šo to esmu paekspermentējusi gan no virtuves plauktiem, gan veikalu plauktiem. Kurkumas maska bija laba, bet tad jārēķinās, ka pēc procedūras uzreiz skriet ārā nesanāks, ja vien nedzīvo Springfīldā. Visas kumelīšu tēju tvaicēšanās vismaz manai ādai tā ļoti, ļoti nemaz nepatīk - tad jau lielāks efekts ir no saldētiem tējas kubikiem ar kuru nomazgā seju.   Tā kā pagaidām nekādām reālo veikalu ķemmēšanām man laika neatliek, tad jāķemmē internetveikali. Un tā nu tādā reizē uzgāju rožūdeni. Biju viskaut ko lasījusi par ziedūdeņiem, bet tā īsti nekad neticējās, ka parasts ūdens ar pirkšķīti kādas nu kuro reizi eļļas kaut ko diži dara.  Bet nu šoreiz vismaz mana āda par tādu lietu bija pateicīga :)   Tā, ka reizēm noder vienreiz pamēģināt, nevis 100 reizes dzirdēt vai lasīt.

Ir tādi cilvēki Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi. Liekas, ka sirds viņiem nemaz nav. Vai viņi ļauni? Vai viņi mīļi? Kad viņi smejas? Un kad viņi raud? Tev likās - vētrām tu pasauli sedzi. Žilbinošs prieks un līdz sāpēm ass! Aiziet un pāriet, un vēlāk tik redzi - Tas jau vēl nebija it nekas. Ir tādi cilvēki - sirds ļoti dziļi. Liekas, nekā viņi neapjauž, Bet pašā dziļumā mīlestība Nobrāztām rokām akmeņus lauž. Nobrāztām rokām, bez viena vārda Akmeņus salauž un akmeņus šķeļ. Uzceļ sev pasauli, sagāž, ārda, Nojauc un atkal no jauna ceļ. Kur ir tavs "mīlu", un kur ir tavs "gribu"? Kur it tavs koks, un kur ir tavs zars? Kur ir tavs ceļš uz bezgalību? Kur ir tavs arkls, kas tevi ars? Kas tev ir draugi, un kas tev ir mīļi? Tu jau nemaz pats to neapjaud. Ir tādi cilvēki - sirds dziļi, dziļi Smejas par tevi Un par tevi raud. ar tevi es lasīju kastaņus rudens trūdošās milzīgās lapās un rudens bij nosalis un kluss kā atvests no dienvidiem papuass bij slapjš un mazli

Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kādas domas tu domā, kādu mūziku tu klausies, kādas grāmatas tu lasi. Tu esi tas ko tu skaties. Jā, tu esi arī tas ko tu ēd. Tevi veido visas tavas izvēles. Tu pats izvēlies kāds tu esi. Tu neesi tāds par kādu tevi uzskata tavi draugi un ģimene. Tu neesi tāds par kādu tu  uzskati sevi. Tu esi tas ko tu dari. Tu esi tāds kāds tu esi, nevis tāds par kādu tevi citi uzskata un  domā. Es vispār teiktu, ka jebkuru cilvēku domas un vērtējums par citu (vai konkrēti par tevi pašu) ir jāuztver ļoti subjektīvi. Kāpēc? Tāpēc, ka citi nevar  ielīst otra cilvēka ādā,  nezin viņa patiesās domas (būsim atklāti, mēs reti kuram sakām ko mēs tiešām domājam un ko mēs gribam, reti kuram izstāstam visus savus pārdzīvojumus). Tāpēc, manuprāt, citu viedoklis vai domas par sevi nav jāuztver objektīvi. Kā arī tas ko tu pats domā par sevi (ja nu vienīgi tu esi ļoti pārliecināts, ka spēj sevi novērtēt objektīvi), jo ir cilvēki, kuri pret sevi ir ļoti kritiski, pesimistiski

Manuprāt, laba filma. Filma, kura apstiprināja domu, kuru jau kādu laiku biju sevī apdomājusi. Domu, ka ir ļoti viegli mīlēt, kad viss ir labi un jauki. Bet es šaubos vai tikmēr kamēr viss ir labi un jauki  - vai var zināt, ka tā ir mīlēšana. Mīlestība laikam ir tad, kad tiešām ir slikti un viss var būt dziļā p****ā, bet tik un tā  viens otru mīl, nepamet un ir blakus. Ir venkārši blakus, jo reizēm tiešām var būt tik slikti, ka īsti palīdzēt nevar. Un bieži vien nevajag pat palīdzēt - jābūt vienkārši blakus.                                                        ********************* Man, kā jau meitenei, patīk visādas superromantiskās filmas (augšup minēto gan par tādu īsti nenosaukt, drīzāk tāda baisa), kur ir puisis un meitene un kaut kāds traģisks vai citādi sarežģīts pinķeris, kas traucē viņiem būt kopā, bet viņi par spīti visam tiek pāri un ir kopā utt. .... Bet tās, lai cik jaukas un aizkustinošas nebūtu, ir un paliek filmas (vai arī grāmatas). No vienas puses jauki, no ot

Nezinu kāpēc, bet pēdējā laikā lasot,pētot un vienkārši neizbēgami esot sociālo tīklu un visādu citādu vietu virpulī, dikti bieži nākas saskarties ar dažāda vecuma meiteņu domām par to, ka sievietes ir tās, kuras dara pareizāk, dzīvo labāk utt. Ka vīrieši ir tie, kuri jāmāca; ka viņi ir tie, kuri nesaprot kā ir pareizi un kā būtu labāk. Utt.utt... ceru, ka domu uztvērāt. Neesmu nekāda psiho-guru-eksperte, ne vīriešu pazinēja (godīgi sakot, arī ne sieviešu pazinēja, jo - ak, jel- kurš gan var izprast tās būtnes pie kurām pati piederu). Toties augot kopā ar 3 brāļiem, kuļoties cauri 3 skolām un esot precētai teju 4 gadus, esmu izdarījusi savus secinājumus. Proti, mani vērojumi ir noveduši pie domas, ka 20 gadnieks un mazāk - tas īsti nav vīrietis. Protams, ir izņēmumi un tā, bet pa lielo, tā kaut kā ir. Un noteikti kaut ko tamlīdzīgu var teikt arī par meitenēm. Tāpēc reizēm domāju, ka nav īsti godīgi spriest par vīriešiem, ja pa lielo saskare ir bijusi tikai  ar padsmitgadniekiem. Un