Skaistums slēpjas vienkāršībā

Nav VISS kārtībā, bet kopumā visu par paciest. Vēl pirms stundas runājām, ka Annas ir ļoti stipras. Daudz klo var izciest. Tāpēc - Viss ir labi :) Protams, sāpes dzīvē gadās, tāpēc tā ir dzīve. Ja viss būtu skaisti, gludi, ideāli - tad jau nebūtu jēgas dzīvot, jo dzīve nav dāvana, kas skaisti iesaiņota un iedota rokās - tā ir privilēģija, kas ir jāizcīna un jāveido. Bet mums tāpēc tā ir dota. :)

Starptoņi ir jānovērtē, jo nekas nav tikai balts. Šis par godu Ārijai To teica Ž. Es veicu eksperimentu. Nezinu kā ir jums, bet es ar cilvēkiem nerunāju vienādi. Ar katru cilvēku tēmas ir savādākas un mana nepilnīgā atklātības pakāpe arī ir citāda. Bet es paņēmu to runāšanas veidu ar kuru, man šķiet, es jūtos visbrīvāk un sāku pielietot pie tādiem cilvēkiem ar kuriem tā ikdienā nerunāju. Teiksim tā - vienam palika bail. Jocīgi - citkārt ar vienu cilvēku es tā spēju norunāt 5 stundas. Bet, ja kādam pat bija bail, saruna tā vai tā bija laba. Un pēdējā laikā mani jaukie cilvēki mani pārāk lutina. Psihiskā ziņā. Tikko uzzināju, ka ir tāds žurnāls - Annas psiholoģija-. Nez kāpēc tas mani nepārsteidz?

Vakardien, precīzāk šodien, biju augšā līdz 03:30 aptuveni. Bija jocīgi, bet tajā pašā laikā labi. Lai nu kā - jocīgi ir arī tas, ka vakarnakt plkst. 2 naktī pēkšņi 9 cilvēki izdomājuši un apskatijuši manu blogu. Statistika tā vismaz vēsta. Šodien ir mūzika.

Cilvēki, sarunas un iepriecinošas ziņas, tēja, vēsture, mūzika, grāmatas un darbs. Cilvēki - vienkārši fascinējoši. Bija saruna ar liberāristu [nezinu vai pareizi uzrakstiju]. Saruna gara, mokoša un beidzās ar uz mani vērstiem vārdiem -Nacisti rodas no tādiem cilvēkiem kā Tu. - Super! Tas man atgādināja Kr.B. un vakars līdz ar to bija sapačkāts. Vēl neizpalika 39 gadīga sieviete, kura domāja, ka esmu 17 gadīgs puisis. Bet novērtēja mani kā 25 gadīgu cilvēku. Atkal 25 gadi. Es jūtos veca. Ziņas. - V. brauc mājās. Iespējams uz palikšanu. Mans  prieks šajā situācijā bija nepieklājīgi un nesaprotami liels. Tēja - augļu. Vismaz tā tur stāvēja rakstīts. Vēsture - vislabākā un apstrīdamākā. Mūzika - manējā. Grāmatas - Remarks un  tagad -Zirgu vārdotājs- Darbs, kas darbs - Daudz. Šodien pat ar traktoru braucu. Man tas bija traumatiski. Šo jūs drīkstat zināt. Minimālisms - tā tas tagad būs. Pagaidām.

Klikšķis uz -Statistika- Cilvēku suga mani nebeidz pārsteigt. Viņi nemācas no kļūdām un joprojām te iegriežas. Šodien sapratu, ka vārdiem - Es tiešām vairāk nespēju neko padarīt- ir liels spēks. Šodien tie radijumi, kurus sauc par cilvēkiem, mani nedaudz pasaudzē. Avv . . . cik iejūtīgi  no viņu puses. Izrādās, ka viņi nav tik lieli sadisti. Bet visticamāk viņi vienkārši pietēlo, lai iemidzinātu manas dusmas. Kaut kas briest. Un tas nav nekas piezemēts, ierāmēts un pieklājīgs. Pasākums, kuru vajadzēs atkārtot. Es vismaz ceru, ka tas viss notiksies. Seriāli ir tomēr arī pamācoši. Ideāla rokasgrāmata kā manipulēt ar cilvēkiem. Ui, dzīve, dzīve, nevis seriāli. Bet nejau visiem vajag rokasgrāmatas, dažiem ir idiotisma dots talants.

Man labāk patika astotais. Es dievinu savus kaimiņus. Pirmoreiz mūžā spēlēju īpašo dambreti. :D Tam nebija ne vainas. Šad tad jau var. I. ir viens dievīgs bērns. Sajūta tāda, ka viņai vienmēr ir galva uz pleciem. :) Pļāvu mauriņu. Vakarā braukšu uz ezeru, vakarā skriešu, braukšu ar riteni, meklēšu L. notis un ravēšu sīpolus. Šo manas dzīves daļu jūs drīkstat zināt, man šķiet.

Un cilvēki nebeidz lasīt šo murgu ko sauc par manu netiešo dzīves atspoguļojumu. Iesaku vairs nelasīt. Protams, es varētu visus lasītājus bloķēt vai maigākajā gadijumā visu saglabāt kā melnrakstu, ko neviena nevēlama acs nevar aplūkot, bet uzspiežot pogu - Publicēt ziņu- rodas kaut kāda baudas izjūta. Cilvēki ir saslimuši. Ar visu šo un vēl daudz ko citu. Bieži vien pretīgi metas. Vakarnakt izlasiju manu prātu aizskarošu rakstu GEO par apdraudēto sugu tirdzniecību Āzijā. Tīģerus [!!!] tur fermās, lai pēc tam tos nokautu, sadalītu un veiksmīgi notirgotu. Un protams, cilvēki klusē. Zin vainīgos, bet mēmi klusē!!! Ah - kā es varētu kādam iekraut pa muti. Jauku jums dienu :)

Pēc pēdējo dienu iespaidiem varu teikt - Es jūtu, ka vairākiem cilvēkiem ir sagājis grīztē ar to lietu ko sauc par uzticību. Vairākiem. Ne vienam, vai diviem - vairākiem. Un es no malas skatoties domāju - Vai tas, ka es īsti nevienam neuzticos ir mani no kaut kā paglābis un vai tas,ka šo cilvēku pieredzes dēļ ,es taisos turpināt dzīvot kā vienpate ,būs labi. Pat jautrākais tajā lietā ir tas, ka es nezinu. Es šodien rakstu ļoti garus teikumus. Dīvaini. Krāmējot fātera dzelžus, saspiedu roku starp dzesējamo kasti un piekabes bortu. Neliels pampums. Es sen nebiju redzējusi tik daudz ložu.Vēl es šodien iesplēsu telts audumu. Vēl viens cilvēks vakardien [tāpēc es vakardien labāk būtu sēdējusi mājās un blenzusi uz vārdiem -Nu, ko? Gads kā nav runāts. Kā Tev iet ;)- Un atbildi - Ej Ellē, jākli- ] pēc gadu ilgas klusēšanas painteresējās par to kā man iet. Es centos atbildēt ļoti pieklājīgi un galanti. Šoreiz man nesanāca. Un no šīs lietas kā tādas, es zinu, ka man atkal būs tas ko es saucu v

Aj, kā viens cilvēks nobrauca ar ceļa rulli pa manu dvēseli. Es esot mainijusies pēdējā gada laikā. Nu, protams, tādas lietas kā tās cilvēku izmaina. It īpaši tādu kā mani. Es uzvedoties kā 3 gadīgs bērns, kuram nav sajēgas par to kas jādara un kas nav jādara. Mana uzvedība esot kā lecīgam tīnim, kurš mēģina izlikties kruts, mēģina padarīt sevi par kaut ko nepārspējamu un retu, es esot naiva. Es bērnudārzā biju nopietnāka nekā tagad. Nopietni. Mammas draugi visi prasija, kur Tev tik nopietns bērns. Bet es tikmēr sajutos jokaina un pētiju savus kurpju purngalus. Viņi vienmēr ir bijuši interesanti. Mjā - naiva es esmu un maniem vārdiem sakot - Jā, man ir "pamperu periods". Bet, kā man patīk šis teiciens - Romu neuzcēla vienā dienā- . Tāpat ir ar cilvēku. Tu nevari vienā jaukā dienā pamosties un sākt gudri runāt, saprast ko gribi. Tāpēc jau jāiziet cauri "pamperu periodam". Tad kad Tu mēģini no viņiem tikt ārā, Tu iespējams tiec ārā un notik ķibeles un Tu tā sakot, ap

04:45 - 01.07.2011 - Kāda izspūrusi būtne izlien no telts, tērpusies sarkanrūtotos, pufīgos šortos, tumšizaļā vilnas džemperī, kura velkāšanas auditorija varētu būt 30 gadīgi vīrieši, uzvlek dzeltenas iešļūcenes un dumji pasmaida. Šo skatu redzēja mans astrālais ķermenis sēdēdams un smiedamies uz elektrībasstaba kopā ar stārķi, kurš neganti klabināja knābi. Es iepriekšējā dienā biju pamodusies 20:00. Kaut kā neganti biju atlūzusi. Un tā nu, ap pusvieniem naktī dzīvojos pa telti. Dzēru tēju, lasiju grāmatu, klausijos mūziku un domāju dumas domas līdz puspieciem. (: Kāpēc 30. jūnija naktis man izvēršas jocīgi? Tad man noriebās, cēlos vien augšā un līdu ārā. Par to džemperi - viņš ir ērts. Vairāk neko neskaidrošu. Vēl es izmantoju vēsāko rīta stundu, lai iztīrītu to uzparikti, kas  taisa jaukās klimpas no siena.(: Diezgan interesants darbs. it īpaši, ja to nedara čalis kombenizona, bet gan meitene šortos un džeku džemperī ar kaut kādu asu bakstīkli rokās. Betbetbet - saullēkts - , man