Skaistums slēpjas vienkāršībā

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Šodien pabeidzu lasīt "Nožēlojamos". Grāmatas divas, lapu vesela jūra un iespaids vienreizīgs. Zinu, ka ir ekranizācijas (veselas divas). Ja sanāks, noskatīšos. Bet es dikti gaidu , kad varēs noskatīties jauno romāna ekranizējumu.Tas gan ir kā mūzikls. Grāmata izlasīta, stāsts nobeidzies un atrisinājies, bet prāts pēc inerces likumiem vēl turpina prātot un izdzīvot notikumus. Šāds efekts pēc grāmatu izlasīšanas mani ielīksmo visvairāk. Un kad tuvojas Ziemassvētki, gribas nolīst pavisam maliņā.Mierīgi pačubināties un atslēgties no apkārtējās pasaules mutuļošanas, un paturēt prātā tikai divas lietas.Un brīvlaikā smagi izpaužas mans dabiskais ritms - Vēlu celties, vēlu iet gulēt.

Šaubos vai jebkad būs tāds līdzeklis, kas izveseļos cilvēci no materiālo vērtību pielūgsmes un alkām pēc vieglas dzīves. Mana labā īpašība ir atbildības sajūta. Reizēm pat pārāk liela. Reizēm jūtos atbildīga par visu pasauli. Protams, es jūtos bezspēcīga.[ Bet ir lietas, kuras esmu izmainījusi - man pat gribētos teikt, ka pat globālā līmenī. Esmu (tas gan bija no manis nejauši) atgriezusi mājās cilvēku, kurš plānoja neatgriezties. Par to esmu lepna.] Ja ir tikai daži tādi cilvēki, tad tas nav diezko auglīgi. iedomājieties, ja visi cilvēki sevī justu atbildību par pasauli. Nejau tādu formālu atbildību, bet tādu īstu. Tādu, kas rada satraukumu, raizes, darbību - galu galā iznākumu. Un vēl es turu solījumus. Un es gribu lauku māju, daudz bērnus, izrādīt rūpes un mācēt cept superņamņammīgas kūkas. Un katru vakaru es runājos ar Dievu. Tāpat vien - par dzīvi.

Laikam vienkārši atliek brīnīties par to cik viegli ir nozombēt sabiedrību. Tramvajā 3 maziem, perversiem, ņirdzīgiem (14 - 17) džekiņiem vienkārši gribējās iekraut pa purnu. Laikam vienmēr es nepanesīšu mazās vīriešu parodijas. Man tiešām reizēm ir kauns par daudziem savas paaudzes eksemplāriem. Bet varbūt viņiem nav neviena, kas parāda, ka var dzīvot arī ar citādu domāšanu? Šodien toties pilnīgi negaidīti, sajutos kā nodevēja. Nejau tiešā ziņā. Iemesls ir gluži nevainīgs un izkaidrojams. Bet sirdsapziņa kā melna ēna - maza, ielīdusi kaktā un grauž mani pa mazam kumosiņam. Un visgrūtāk paliek tad, kad redzi savu laimi noskumušu. Un lasot Vācieša dzeju, vietām nākas vien pamāt galvu un piekrist.

Gribu atpakaļ to laiku, kad pieceļoties no rīta nebija jādomā, kas ir par dienu. Gribu atpakaļ to laiku, kad bija vienalga ko citi teiks par manām biezajām zeķubiksēm un adītajiem svārkiem.  Gribu atpakaļ to laiku, kad varēju visu dienu veltīt tam, lai skraidītu pa pļavām un lasītu mālēpes.  Gribu atpakaļ to laiku, kad laidu pa gaisu visas kurpes un agrā pavasarī ar basām kājām skraidiju pa tikko uzaugušo zāli. Gribu atpakaļ to laiku, kad vakaros skrēju skatīties vai nav uzplaukusi kāda narcise. Un ja nebija, es brutāli viņas plēsu vaļā.  Gribu atpakaļ to laiku, kad es rāpoju pa alām, kuras brālis bija saracis mežiņā, lai zinātu vai viņas ir drošas. Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Ilzi stāvējām uz piena steķa un dziedājām dziesmas. Tad mēs jutāmies krutas. Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Beci lēkājām no skapjaugšas, jo tas likās baisi. Un vēl bija forši bastot solfedžo. Gribu atpakaļ to laiku, kad skolotāji lika iemācīties tikai reizrēķinu. Un to, kad 6 mācību stundas likās

Beidzot arī te pie manis ir balts. Vismaz ārā ir gaišāks skats, kad  ārā ir sniegs nevis dubļi. Turklāt ir patīkamāk nokrist :) Pamazām atbrīvojos no sev nevajadzīgiem laika kavēkļiem (Purnulūris un čivinātājs no šī saraksta jau ir izsvītroti). Tik tiešām laika noderīgākām lietām tagad atlecinās vairāk. Kaut vai uzrakstīt normālu vēstuli kādam senen neredzētam draugam. Tagad arī sāku just, ka būs jāsāk pildīt ģimenes statusa pienākumi. Arī tie, kas attiecas uz ārpusmājas lietām, kā arī padarīšanām, kurās mans sieviešu nepolitiskais prāts neder.  Tādas vēl gluži Ziemasvētku noskaņas vēl nav. Pieļauju, ka pilsētā to ir grūtāk noķert, pat tad, ja visur ir sakarinatas spīdīgas lampiņas un rotājumi, katru darba dienu jābrauc garām pilsētas eglei utt. Bet ticu, kad istabā būs jūtama piparkūku, mandarīnu un karstvīna smarža, viss notiksies. Bet janvārī atkal sāksies ilgošanās pēc vasaras :) 09.12. 05:50 no rīta - Man sāk rasties nepatika pret referātu rakstīšanu bioloģijā. Un vēl mani sāk

Zaļā krāsa, manuprāt, ir viena no visdzīvīgākajām un sulīgākajām krāsām. Tā saistās ar dzīvību, zemi, pavasari un tīru, sakoptu dabu. Zaļā krāsa man nozīmē vasarīgu mežu, svaigu gaisu un mīkstas, mīkstas sūnas, kurās iegrimst kājas, ejot pa tām.Zaļš - tā ir dzīvība!                 Es dzīvoju diezgan nomaļā lauku mājā, pašā meža viducī. Visur, kur vien skatās, var redzēt mežu. Nekur nav manāma skaļā, trokšņainā šoseja, lai gan mežu, kas šķir ceļu no mājas, cilvēki ir krietni paretinājuši. Nekur nav redzama kāda cita māja. Tuvākie kaimiņi mums ir gandrīz kilometra attālumā. Turpat pie istabas loga aug gara, kupla egle, kas ir pilna ar mazo putnu ligzdām. Vasarā tā pārvēršas par īstu daudzstāvu dzīvojamo māju mazajiem lidoņiem. Un turpat pie mājas šogad varēju vērot, kā jaunais stārķu pāris pacietīgi mēģina būvēt ligzdu.                 Protams, bez mežiem mums ir arī skaistas pļavas, kas īpaši pēc lietus, izskatās tik zaļas, cik vien zaļas ir iespējams. Un arī tās ir pilnas a

... tā teica Viktors Igo. Un nejau skumjākais tajā ir tas, ka tādas iekšķīgās katastrofas ir, bet gan tas, ka tu cilvēks nemaz nepamani, ka Tev blakus sēž un staro tāds iekšējās katastrofas upuris. Un bieži vien tam upurim vien ir jāpaliek upurim, jo varbūt neviens neko nepamana vai pat negribas, ka kāds pamana, jo tik un tā neviens neko nesapratīs pat tad, ja skaidrosi. Tāpēc katram vajag kādu (manuprāt tikai vienu)  cilvēku kam Uzticēties. Ir grūti rādīt, ka varbūt dziļi dziļumā Tu esi mazs, vārgs un pārguris, lai gan ārēji izskaties kā stipruma un laimes iemiesojums. Manuprāt, katram ir jābūt kādai personai, ar kuru runājot var noņemt masku ( un tad vēl otru masku un vēl nākamo un vēl, kamēr paliec tāds kāds Tu esi) Un kad tādu Cilvēku atrodi, paliek daudz mierīgāk. Fantastiska ir sajūta, kad tevi saprot līdz galam un visur.