Skaistums slēpjas vienkāršībā

30.08 - Plkst. 23:17  Saprotu, ka nepatīk tas, ka kāds ir aizbraucis. Ļoti smieklīgi.  Es tiešām esmu bremze. 31.08 - Plkst. 13:51 Ārā līst. Ēdu šokolādi un kafiju.  Kaut kāds Jānis grib strīdēties ar mani.             Plkst. 16:47 Ārā itkā saule. Biju ārā, strādāju pa dubļiem. Es negribu tādu rudeni. Atvasarai taču ir jābūt. Mēs ar J. tomēr nestrīdējāmies. Savādāk viss iznāca. Šodien vēl istabu kārtoju.             Plkst. 17:52 Skan mūzika, spīd saule. Tikko kā logu nomazgāju. Tētis ar saviem papīrīšiem mani ir nokaitinājis. Man patīk plaši atvērti logi. Īpaši tādi pa kuriem veras ceļš ar lielu koku aleju. Un pašā galā tākā strupceļš ir mežs. Joprojām Jāņojos. Viņam laikam neapnīk. Tas, varbūt, ir pat labi.

Es gribētu iemīlēt mākslu. Nezinu kā, bet gribētu. Man ir mape, ar šīs Van Goga gleznas reprodukciju uz vāka Van Gogs Man, personiski, vārda -audzināt- vietā prasās -dresēt-. Bet, tas jau manas brutālās psiholoģijas dēļ. 30.08. - Gulēt Anna aiziet ap 01:30 pēc pamatīgas mūzikas devas, guļot uz grīdas aizmieg. Viņu pamodina īsziņa. Un tad 05:00 modinātājs. Protams, ka tikai 06:00, skanot himnai pa radio, es izlienu no segas. Spogulī redzu, ka diena ir skaista. Pat, ja drūma. Skaista, jo redzēju, ka kaut kāds spalvains, aizpampis radijums veras man pretī. Un smaida. Pa roku galam paņēmu šampūna pudeli [Es savu glabāju pie sevis, jo citādi man to iztērē. Šoreiz es nejauši biju paņēmusi to, kas nebija priekš manis, bet smalkiem matiem. Nekas, bija labs tāpat.] Tad sekoja kafija un maizītes. Un tad autobuss. Smaidi. Radošā domāšana, cilvēki. Brutāla priekšmetu atņemšana [un to veicu es, miermīlīgais radijums. Man vismaz šķiet, ka esmu miermīlīga] un biļešu bāzšana autobusu sē

Ir tāda dziesma. To dzied Zigfrīds Muktupāvels.  BetBet Sāksim visu no jauna Elposim dziļi, dziļi ,sirds lai trīc Dzīvosim ātri, runāsim, kamēr rīts Domāsim viegli, viegli Dzīve tas ir tāds mirklis maigs Runāsim vārdus dzejā Ir jau laiks Man arī gribas iespundēt dažus, teiksim tā, taureņus burkā. Tad viņi netiktu prom, pat tad, ja gribētu. Bet es saprotu, ka tā nedrīkst. Es nezinu kāpēc, bet man tā dziesma sasodīti patīk. Un man gribas, lai kāds man pamatīgi iebelž.

Atradu, beidzot atradu! Krievijas vīza savā vietā, pilsonību neesmu mainijusi un bērnu lapa joprojām tukša. Tagad tik jauna jādabū. Tā mazā grāmatiņa sniedz tādu mieru.

Aj, jel manu vieglu prātu - Varētu dziedāt arī tā. Atceros, ka biju sajūsmā par to kā R. ,uz manu uzbāzīgo vēlmi saņemt no viņa kādu man nedzirdētu dziesmu, man sasūtija daudz dziesmu. Bet šodien sapratu, ka tas bija nieks.Jo es dabuju vairāk. Un pietam, man pat nevajadzēja prasīt, bet viss notika pašplūsmā. Katrā ziņā, man tagad ir diezgan daudz jaunu dziesmu, par kuru esamību man nebija ne jausmas. Vēl es šodien iedomājos, ka dzīve ir kā burciņa, kas piepildīta ar tomātiem, zaļumiem, sīpoliem un daudz ko citu. Un vēl es aizdomājos par to kāpēc man liekas, ka dzeltenie tomāti ir garšīgāki nekā sarkanie. Un es izdomāju. Tas tāpēc, ka dzeltenajiem tomātiem ir dzeltenās krāsas piegarša. Un vispār, es sāku dumji runāt. Šodien man uzradās šāds teksts. B. atsūtija. Kādā Rīgas krogā vājas gaismas un dūmu ielenkumā. Sieviete: (it kā pa jokam, bet, lūpām sakot, pretējo) Tu mani ienīsti! Vīrietis: Ne būt ne... Sieviete: Kā tad, kamdēļ tad tu mani vienmēr izsmej? Vīrietis: Tādēļ, ka ma

Jehovieši, bērni, kūkas, āboli, logi, lupatas, mūzika un pašdresūra. Nevajag cerēt. Nevajag strebt karstu. Bet vajag mazgāt logus. Un vajag teikt - Jā, es Tev atļauju būt mīļam/ai, jo man to gribas. -  Jo nekad jau nevar zināt ko kāds grib. Vajag paņemt rokās maisiņu, nostāties istabā un skatīties ko vajag izmest. Jo tad atbrīvojas vieta kaut kam citam. Iespējam, ka kaut kam tādam ko nevajadzēs izmest. Vajag cienīt biteniekus un nostāties spoguļa priekšā un, skanot klasiskajai mūzikai, pie atvērta loga  tēlot diriģentu. It īpaši tad, ja Tev ir kaimiņi. Un nevajag baidīties no sēnēm. Es vakar nobijos, jo izskatijās, ka viņas ir no Černobiļas un, ka priekš mana groza tās ir par lielu.

Vienkāršība ir skaista, jā. Pēc manām domām. Bet vienkāršība ir tā, ka lietas pieņem tādas kādas  tās ir nevis tad, kad cilvēka trūkumiem un sarežģītībai vēlas taisīt štatu samazināšanu un visu vienkāršot. Riebjas tādi cilvēki, kas vēlas salauzt kādu un pārveidot pēc saviem etaloniem. Pat, ja nav ļaunu nodomu. Man nepatiktu rožu lauks, kur ir jābūt tikai rozēm. Lūk, ja tur starp tiem simtiem rožu atrastos viena vienīga pienene,tā būtu tā, kas piesaistītu uzmanību, jo viņa būtu tur, kur viņai nav jābūt. Un, vispār, esmu novērojusi, ka mūsdienās laikam būt oriģinālam ir modē. Būt vienkāršam - tas jau kaut kur pazūd. Man nekas nebūtu pretī pret cilvēku, kurš vienkārši teiktu - Reku, skaties, es esmu šāds un viss! Dari ko gribi,saki ko gribi, es esmu šāds.-

Sešos vakarā. Nav skola. Darbu itkā nav. Ir saule, siltumnīca, dzelteni tomāti,plūmes. Un sarkans bizbizmārīšu saiets manos matos (man tā šampūna smarža vienmēr ir likusies aizdomīga). Vēl pēc tam seko cukurīšu medības zālē, rāpšanās neejošajā mašīnā, saritināšanās sēdeklī un vecas avīzes lasīšana un medijuma notiesāšana.  Var jau būt, ka ir tizli lasīt vecu avīzi neejošā mašīnā, bet man patīk. Tur ir tonētie stikli, mīkstums un siltums kā arī konfidencialitāte. Un vēl es uzzināju, ka pēc Ziemeļamerikas indiāņu horoskopa esmu vilks.  Šamaņi esot mācekļus no vilkiem ņēmuši. Īsumā mistisks, izvairīgs, augsta intuīcija, bet celsies un kritīs par savu "baru".  "Bars" ir svēta lieta. Kāpēc es nevarēju būt vienkārši auns? Vēl ir problēmas un darbs. Bet vakarnakt dziedādama strādāju un vēl atradu kādu mirkli, lai apgultos zālē un zvaigznes aplūkotu. Tad nodomāju, ka lielā āra lampa traucē tam tumsas efektam un redz kā, tieši tad viņa kaut kāda iemesla pēc uz pāris minūtē

Šī diena nebija laba. Bet vakarā garastāvokli uzlaboja pārsteidzošas, mazas lietiņas. Piemēram, tādi pilnīgi parasti vārdi, kas rūpīgi un ar apdomu tikuši sarindoti garā rindā. Un tādi mazi punktiņi ko cilvēki ir nosaukuši par zvaigznēm. Vienvārdsakot - Cilvēki un debesis ir tik sasodīti mīļi. Un vēl es šodien uzzināju, ka tik tiešām ir viens cilvēks, kurš mani mēģinātu apturēt, ja es taisītos lekt no kaut kādas mājas. Arī par to ir jāpriecājas. * Man sāk šķist, ka es te pa biežu rakstu. *

Cilvēkiem ir kārtas. Viena no tām ir iekšējā iekšība. Un to nevar kontrolēt. Piemēram, ārējai iekšībai Tu vari pateikt - Klusu un pat neceri, ka būs labi. Būs tākā būs.- Un tad Tu pie sevis ārēji neceri, bet tā iekšējā iekšība turpina cerēt, ka būs labi. Un reizēm tā iekšība cer pārāk daudz. Un vispār ir daudz citu iekšību, kuras ārēji nevar redzēt. Un tad jau ir ārējās kārtas, kuras nomaina atkarībā no sabiedrības, vides un apstākļiem. Daudz domāt, itkā nav slikti. Tas labi, ka domā, bet, ja tās domas nevar salikt pa plauktiem, tad gan nav labi. Tad viss saiet putrā un tā var nojūgties. * Man nepatīk, ka kāds no rīta ielien manā istabā kad guļu, Dievs nedod vēl manā gultā un sāk mani modināt vai kratīt. Tā drīkstēs darīt tikai viens Cilvēks. Un vēl daži maziņi. * No cilvēkiem ir jāņem  un jāmācās labākās lietas, kas viņiem ir. Tā darot, var kļūt par ļoti daudzpusīgu un interesantu cilvēku. Protams, ir pareizi jāsaprot, kas ir tas labais, kas jāmācās. Un arī tad, ja kāds nodara pāri

Pagājušo nakt nebija labi. Likās, ka esmu atklājusi jaunu Ameriku, kura nav laba.Bet šonakt jau būs labāk. Un par šķiņķīšiem runājot - tas vārds izklausās ļoti mīļš, vismaz man. Tāpēc, ka viņu nemaz nevar tā dusmīgi izrunāt. Un vispār, man no tā vārda nāk smiekli. Un lietum līstot, ejot pa pļavu, es skrēju un smējos kā normāls cilvēks, kas izbēdzis no trako mājas. *Man ir tāds sliktais ieradums, ka es mēdzu drēbes sakraut uz galda. Bet es labošos.* Vispār žēl, ka sajūtas nevar iemarinēt kā gurķīšus.  Burka būtu piktuma izturīga, vāciņš būtu iekšējais siltums un marināde būtu cilvēki ar kuriem tās sajūtas piedzīvotas. Un gurķīšu vietā, protams, būtu smiekli, notikumi, saule, siltums, mīļums un viss, kas ir marinēšanas vērts. *Vēl man ir slikta līdzsvara izjūta* Mani mulsina tās situācijas, kad es nezinu ko teikt vai arī tad, kad es nevaru pateikt to ko vajag. Tad ir tik jocīga sajūta. Un tad es, atkarībā no situācijas, sāku lēkāt, lauzīt rokas, ļoti smaidīt un vispār uzvesties dīva

-Domas tīras kā krītošs sniegs- Ir tādi cilvēki, kuri ir vienkārši fantastiski. Es viņus varētu aprakstīt tikai ar vienu teikumu un tajā teikumā būtu tikai viņu vārds. Un reizēm ar tiem cilvēkiem runājoties es pieķeru sevi pie domas, ka es nesaprotu kāpēc man tāds cilvēks ir gadijies.Bet, ja tā padomā - visam, vairāk vai mazāk, ir kaut kāda jēga, pamatojums un sekas. Tikai reizēm es to nesaprotu, neredzu vai negribu redzēt. Bet ir reizes, kad jābeidz domāt un censties, un jāsāk darīt. [Jā, tagad es tā saku.] Un vispār, ļaudis - ir jāpriecājas. Par sīkumiem. Par tiem sīkumiem, kas jums ir, bet nav, varbūt, tam čalītim, kas tikko jums pabrauca garām. Un vispār - Ja dod, tad ir jāņem. Jāņem un jāpagaršo. Ja garšo labi, tad iekodies un nelaid vaļā. Un arī tad, kad ēdiens nesaprot, kam tas jums garšo, ir jāiekožas tā, ka saprot. Bet ja tai ņammai kaut kas trūkst, tad pieberiet klāt sāli vai ko citu. Un vispār, gardēžus dzīve sit. Izsalkušais arī pliku maizi novērtē un ciena. Skaidrī

Rīgas svētki. Meisters. Dziesma. Leģenda. Kolosāli. Man patika. It īpaši tad, kad -Saule, Pērkons, Daugava- beigās pamaniju, ka cilvēki ir piecēlušies kājās. Un tad bija tā sajūta - Ka ir Spēks. Labs Spēks un, ka visi ir kopā - Gan domās, gan dziesmās. Sajūta bija varena. Sajutos tiešām vareni, ka ar pilnīgi parastām skaņām, parastiem un vienkāršiem vārdiem var izraisīt kaut ko tādu. Un šeit atkal ataust atmiņā tas, ka skaistums slēpjas vienkāršībā. Atmiņā paliekoša bija arī Kulakova -Baletomānija- ar Elsberga vārdiem. Citādāka pieeja, tam, kas ir mūzika. Un Valis - tā es redzu lielo kopkori. Liels, kautkur novietots, nevienam pāri nedara, mierpilns, kāds to vada, pats itkā neko nedara, bet izraisa lielu cieņu un ievērību. Un tā vienotības sajūta parādijās, tad, kad koris pats sāka dziedāt - Pūt vējiņi- . Tā tam ir jābūt, un tā tas būs. Bija arī patīkami skriet nenormālā ātrumā pa trotuāru garām cilvēkiem. Un likt tiem smieties. Patika arī, estrādē sēžot, kutināt E. Ir bezgala pat

* Es ceru, ka tā ir.* Man tagad ir jāgaida. Ir dažas lietas, kas jāgaida. Un tad redzēs. Un pats , es nezinu kā, bet laikam, ka labākais, ir tas, ka daudz kas ir atkarīgs no manis. Nedaudz satraucoši. Un augusts ir sācies.