Skaistums slēpjas vienkāršībā

Novembris pie mums Latvijā izceļas ar valsts svētkiem. Populārā karoga lentīšu piespraušana gan reāli, gan virtuāli; lāpu gājieni;tautisko aproču nēsāšana, svecīšu iedegšana un citas tamlīdzīgas lietas. Šīs lietas dara ļoti daudz cilvēku. Tiešām ļoti daudz. Un tieši tāpēc ir jāaizdomājas - vai tiešām šie daudzie cilvēki, kuri piesprauž lentītes, raksta novēlējumus valstij utt. visi ir valsts patrioti? Ja tā būtu - tad jau mums nebūtu jāuztraucas par latviešu nākotni vai arī valsts drošību. Jo īstie patrioti ir tie, kas ne tikai izrāda savu cieņu un mīlestību tautai un tās valstij, bet arī to pierāda. Ar darbiem. Un lentītes piespraušana vienu reizi gadā vai iešana lāpu gājienā nav no tiem darbiem, kas to pierāda. No vienas puses gan ir jāsaka - paldies Dievam, ka ar vienu no darbiem, ar reāli fizisku tautas aizstāvēšanu, mēs vēl šajā laikā neesam saskārušies, bet es varu iedomāties ko lielākā daļa no šiem lentīšu un lāpu gājienu faniem darītu, kad pienāktu brīdis reālajā dzīvē piepild

Atceros, ka 12. klasē stundā bija uzdevums kurā bija jānosauc savas 3 labās un 3 sliktās īpašības. Reti kuram kaut kas prātīgāks par slinks, pozitīvs, strādīgs nesanāca. Tajā laikā un situācijā likās stulbi, ka neko jēdzīgu neviens par sevi tā īsti pateikt nevar. Bet tagad ,par to domājot, saprotu kāpēc tā bija. Cilvēks, kurš savos 18, 19 gados vairāk vai mazāk ir dzīvojis puslīdz mierīgu (dažs labs pilnīgi mierīgu) dzīvi vecāku ligzdā, nav saskāries ar dzīves sūdīgo pusi, nemaz nepazīst sevi. Jo sevi iepazīt dziļāk un patiesāk var tikai tad, kad esi iemests ūdenī un tev ap vidukli nav drošai vecāku drošības riņķis. Jākuļās pašam. Un cilvēkam, kuram šādi nav bijis neko vairāk par slinks/strādīgs, godīgs/negodīgs; pacietīgs/ nepacietīgs nevar pateikt. Un tas ir normāli.

Kaitina cilvēki, kas sāk teikumu ar frāzi "Ja tu būtu mana sieva.... ".

Ir tādas grāmatas un filmas pēc kuru izbaudīšanas gribas staigāt, smaidīt,runāt un domāt mazliet savādāk.

Ir tik labi, ka tad, kad uznāk pēkšņa raudāšanas lēkme, ir kam ielīst klēpī un meklēt mierinājumu.

Pieļauju, ka katram pienāk reize, kad saproti - ir sakrājies par daudz.  Tagad laikam ir pienākusi mana reize, par ko es nemaz tā īsti nebrīnos. Pēdējie 2 gadi ir bijuši murgaini un ļoti melni. Pārāk melni. Un pēdējie 6 mēneši tam visam vēl klāt ar savu stresu un haosu. Iemesls tam, ka rakstu ir tāds, ka vienkārši negribētu beigu beigās sevi pieskaitīt pie tiem, kas mīt jaukās balti polsterētās telpās [bik pārspīlēti, bet katrā ziņā arī uz nervu tabletītēm  negribu dzīvot]. Tāpēc meklēšu veidu kā kaut ko savest kārtībā - galvu, domāšanu, dzīvi un paradumus. Nezinu kā izdosies, bet es 100 % esmu no tiem cilvēkiem, kuriem ļoti nepatīk problēmas vienkārši nerisināt. Es ticu, ka katru lietu var kaut kā atrisināt. Protams, ir gadījumi, ka nav tāda risinājuma, kas izlabotu pilnīgi visu, bet sliktākajā gadījumā vismaz maina un kaut nedaudz uzlabo situāciju. Un rakstīšana jau vien ir veids kā vismaz uzlabot pašsajūtu. - Jā, tā it kā neko reāli nedara un nerisina, bet mana pašsajūta tomēr pēc t

Man ļoti nepatīk kombinācija 22. datums un augusts.

Ir reizes, kad gribētos ko uzrakstīt, bet nezini kā un nevari izdomāt īsti ko. [Pēc tā Junga testa, ko parādīja B. , es esot cilvēks, kuram ir tendence uz rakstīšanu un lietas vedas vieglākas un skaidrākas caur rakstīšanu. Un tā  tik tiešām ir. Bet pēdējā laikā vienkārši nesanāk. ] Otrdien, pretēji sākotnējiem plāniem, biju piketā. Atbraucām mājās ap 1. Un es biju totāli pārgurusi. Tiešām. It kā jau nekas grūts tur nebija, bet ar mazo izbraukāt to gaisa gabalu un tad vēl tas psihiskais stresiņš - kur, kad un kā darīsim ēšanas un pamperu lietas. Visam klāt vēl tas karstums. Bet galu galā - manuprāt, pirmā reize ārpus komforta zonas tika izturēta godam. Un meita vispār uzvedās ļoti labi. Un vēl tās televīzijas, fotogrāfi... Kopumā pasākums izvērtās labi. Man pat bija sava veida loma - biju bērnu bariņa vadītāja, kas man pie sirds gāja pat ļoti. Henrijs izglītoja mani visādos dzīves sīkumos, kā arī viņš atzina, ka ar mani esot interesanti vadīt sarunas, kas man likās liels kompliments n

Jā, tās tik tiešām bija debīlas domas. Ir jārunā, pat ja tas ir grūti.

Šķirstīju arhīvu un ieraudzīju šo "Un vēl lielāks prieks, ka es 18. novembri ar sarkanu krāsu varu kalendārā apvilkt ne tikai valsts svētku dēļ. Latvija šajā datumā proklamēja neatkarību , es - atzinos atkarībā." [ sestdiena, 2012. gada 17. novembris]

Kad Džeinai Ostinai bija 20 gadi, Stīventonu apmeklēja kaimiņu radinieks Toms Lefrojs, kurš bija tikko pabeidzis universitāti un bija ceļā uz Londonu, lai kļūtu par advokātu. Jaunieši tika iepazīstināti un viņu starpā radās simpātija, taču viņi abi bija nabadzīgi un Lefroju ģimene bija pret šādu savienību. Toms Lefrojs tika aizsūtīts prom un Džeina Ostina viņu nekad vairs nesatika. Šie trīs teikumi, kas Ostinas biogrāfijā iekļauti tādā "starpcitu" manierē, filmā ir pārvērsti par manu sirdi kutinošu stāstu.

Uznāk periodi, kad par spīti visam atceries visas skumjās lietas. Un ir grūti aizmigt.

Skatos un brīnos - līdz 21. gadam esmu nodzīvojusi. It nemaz tā neliekas. Un ņemot vērā ko jau esmu dabujusi izjust, redzēt, pavadīt, tad goda vārds - liekas, ka man būtu vismaz ap 40 gadiem.Tā domājot atceros, ka tad, kad man vēl bija 19 (ak, es pat neatceros kā tas bija, jo jau tad nācās piedzīvot to, ko normāli dzīvē nevajadzētu) kāds paziņa, kurš zināja visus manus lielākos sirds lūzumus teica: "Apsveicu meitēn! Lai gan zinot visu, kas gan Tu vairs par meiteni."  Lai nu kā, bet ceru, ka visai šai melnajai strīpai būs pienācis gals.

"Redz parasti cilvēks uzliek pulksteni uz pēdējo laiku, lai tik varētu paspēt piecelties, sapucēties un tikt uz darbu. Tad tātad sanāk, ka darbs ir šī cilvēka prioritāte un „kungs un pavēlnieks”. Un tieši tādēļ – ka nevis pats vai pati esi savas dzīves autors, bet gan darbs, sabiedrība, naudas pelnīšana un visu paspēšana ir kļuvuši par kaut kādu mistisku dzinuli, kas cilvēku (īpaši sievieti) iedzen vāveres ritenī. Un tad mēs esam ļoti nogurušas. Tad esam pārdegušas. Tad sākam slimot (jo ķermenis vienkārši grib kaut kad atpūsties), tad kļūstam kašķīgas un niknas. Kāpēc? Tāpēc, ka nav laika. Tāpēc, ka nav laika tieši sev, savām mājām, savai ģimenei un tieši tam, kas ir vissvarīgākais sievišķai enerģijai. Iznāk, ka vīrišķā pasaule (darbs, sabiedrības pieprasījums, naudas pelnīšana, visu paspēšana) kļūst par galveno. Un lūk arī atbilde – kāpēc sievietes kļūst tik stirpas, visu varošas un vīrišķīgas. (un līdz ar to vīrieši izlaižas). Tas ir tādēļ, ka jau no paša rīta, mēs nevis veltām

"Es biju kādā sarunu šovā un tur jaunieši runāja, ka precēties vajag tad, kad viss ir izmēģināts, izbaudīts. Un ja nu tā nav mana otrā pusīte? Ja nu man viņa neder? Un kad es visu būšu izmēģinājis, tad atradīšu sev to, kas man der. Pie tam to runāja vīrietis, kurš uzturēja savu viedokli. Un es viņam jautāju: "Sakiet, vai jums būs kādreiz meita?" Viņš atbild: "Jā, es gribētu meitu." Es saku: "Kā jūs skatāties uz to, ka jūsu meitu neskaitāmas reizes "izmēģinās", taču viņa nederēs? Vienkārši kāds "pamēģinās" un teiks: "Atvaino, taču tu kaut kā man nederi." Un tad cits atnāks, "pamēģinās"" Tas viņu ļoti satricināja un viņš teica, ka negrib, ka ar viņa meitu tā rīkotos. Un es viņam saku: "Jā, taču jūs rekomendējat to un tās meitenes ir kādu cilvēku meitas!" Ķermenis un apziņa, Marina Targakova