Skaistums slēpjas vienkāršībā

 Šis ir Buciņš. Tāds tākā mans kaķis. Vienīgais kaķu dzimtas pārstāvis, kuram es patīku. Viņš ir īsts aristokrāts ar kuplām, garām ūsām un ļumīgu punci. Viņš ēd tikai aknas, vistas un tunča kaķubarību, mencu. Tas ir arī viss ko viņš ēd. Vēl viņš nemūžam nelīdīs netīrā kastītē. Viņam ļoti patīk, ja viņam dauza pa dibenu ar putekļu slotiņu. Viņš mēdz lieliski pozēt fotoaparātam. Viņš ir runātīgs.Viņš nespēj līdz galam iztaisnot asti. Un, vispār, viņš ir kaķene.

Šodien pabeidzu lasīt "Nožēlojamos". Grāmatas divas, lapu vesela jūra un iespaids vienreizīgs. Zinu, ka ir ekranizācijas (veselas divas). Ja sanāks, noskatīšos. Bet es dikti gaidu , kad varēs noskatīties jauno romāna ekranizējumu.Tas gan ir kā mūzikls. Grāmata izlasīta, stāsts nobeidzies un atrisinājies, bet prāts pēc inerces likumiem vēl turpina prātot un izdzīvot notikumus. Šāds efekts pēc grāmatu izlasīšanas mani ielīksmo visvairāk. Un kad tuvojas Ziemassvētki, gribas nolīst pavisam maliņā.Mierīgi pačubināties un atslēgties no apkārtējās pasaules mutuļošanas, un paturēt prātā tikai divas lietas.Un brīvlaikā smagi izpaužas mans dabiskais ritms - Vēlu celties, vēlu iet gulēt.

Šaubos vai jebkad būs tāds līdzeklis, kas izveseļos cilvēci no materiālo vērtību pielūgsmes un alkām pēc vieglas dzīves. Mana labā īpašība ir atbildības sajūta. Reizēm pat pārāk liela. Reizēm jūtos atbildīga par visu pasauli. Protams, es jūtos bezspēcīga.[ Bet ir lietas, kuras esmu izmainījusi - man pat gribētos teikt, ka pat globālā līmenī. Esmu (tas gan bija no manis nejauši) atgriezusi mājās cilvēku, kurš plānoja neatgriezties. Par to esmu lepna.] Ja ir tikai daži tādi cilvēki, tad tas nav diezko auglīgi. iedomājieties, ja visi cilvēki sevī justu atbildību par pasauli. Nejau tādu formālu atbildību, bet tādu īstu. Tādu, kas rada satraukumu, raizes, darbību - galu galā iznākumu. Un vēl es turu solījumus. Un es gribu lauku māju, daudz bērnus, izrādīt rūpes un mācēt cept superņamņammīgas kūkas. Un katru vakaru es runājos ar Dievu. Tāpat vien - par dzīvi.

Laikam vienkārši atliek brīnīties par to cik viegli ir nozombēt sabiedrību. Tramvajā 3 maziem, perversiem, ņirdzīgiem (14 - 17) džekiņiem vienkārši gribējās iekraut pa purnu. Laikam vienmēr es nepanesīšu mazās vīriešu parodijas. Man tiešām reizēm ir kauns par daudziem savas paaudzes eksemplāriem. Bet varbūt viņiem nav neviena, kas parāda, ka var dzīvot arī ar citādu domāšanu? Šodien toties pilnīgi negaidīti, sajutos kā nodevēja. Nejau tiešā ziņā. Iemesls ir gluži nevainīgs un izkaidrojams. Bet sirdsapziņa kā melna ēna - maza, ielīdusi kaktā un grauž mani pa mazam kumosiņam. Un visgrūtāk paliek tad, kad redzi savu laimi noskumušu. Un lasot Vācieša dzeju, vietām nākas vien pamāt galvu un piekrist.

Gribu atpakaļ to laiku, kad pieceļoties no rīta nebija jādomā, kas ir par dienu. Gribu atpakaļ to laiku, kad bija vienalga ko citi teiks par manām biezajām zeķubiksēm un adītajiem svārkiem.  Gribu atpakaļ to laiku, kad varēju visu dienu veltīt tam, lai skraidītu pa pļavām un lasītu mālēpes.  Gribu atpakaļ to laiku, kad laidu pa gaisu visas kurpes un agrā pavasarī ar basām kājām skraidiju pa tikko uzaugušo zāli. Gribu atpakaļ to laiku, kad vakaros skrēju skatīties vai nav uzplaukusi kāda narcise. Un ja nebija, es brutāli viņas plēsu vaļā.  Gribu atpakaļ to laiku, kad es rāpoju pa alām, kuras brālis bija saracis mežiņā, lai zinātu vai viņas ir drošas. Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Ilzi stāvējām uz piena steķa un dziedājām dziesmas. Tad mēs jutāmies krutas. Gribu atpakaļ to laiku, kad ar Beci lēkājām no skapjaugšas, jo tas likās baisi. Un vēl bija forši bastot solfedžo. Gribu atpakaļ to laiku, kad skolotāji lika iemācīties tikai reizrēķinu. Un to, kad 6 mācību stundas likās

Beidzot arī te pie manis ir balts. Vismaz ārā ir gaišāks skats, kad  ārā ir sniegs nevis dubļi. Turklāt ir patīkamāk nokrist :) Pamazām atbrīvojos no sev nevajadzīgiem laika kavēkļiem (Purnulūris un čivinātājs no šī saraksta jau ir izsvītroti). Tik tiešām laika noderīgākām lietām tagad atlecinās vairāk. Kaut vai uzrakstīt normālu vēstuli kādam senen neredzētam draugam. Tagad arī sāku just, ka būs jāsāk pildīt ģimenes statusa pienākumi. Arī tie, kas attiecas uz ārpusmājas lietām, kā arī padarīšanām, kurās mans sieviešu nepolitiskais prāts neder.  Tādas vēl gluži Ziemasvētku noskaņas vēl nav. Pieļauju, ka pilsētā to ir grūtāk noķert, pat tad, ja visur ir sakarinatas spīdīgas lampiņas un rotājumi, katru darba dienu jābrauc garām pilsētas eglei utt. Bet ticu, kad istabā būs jūtama piparkūku, mandarīnu un karstvīna smarža, viss notiksies. Bet janvārī atkal sāksies ilgošanās pēc vasaras :) 09.12. 05:50 no rīta - Man sāk rasties nepatika pret referātu rakstīšanu bioloģijā. Un vēl mani sāk

Zaļā krāsa, manuprāt, ir viena no visdzīvīgākajām un sulīgākajām krāsām. Tā saistās ar dzīvību, zemi, pavasari un tīru, sakoptu dabu. Zaļā krāsa man nozīmē vasarīgu mežu, svaigu gaisu un mīkstas, mīkstas sūnas, kurās iegrimst kājas, ejot pa tām.Zaļš - tā ir dzīvība!                 Es dzīvoju diezgan nomaļā lauku mājā, pašā meža viducī. Visur, kur vien skatās, var redzēt mežu. Nekur nav manāma skaļā, trokšņainā šoseja, lai gan mežu, kas šķir ceļu no mājas, cilvēki ir krietni paretinājuši. Nekur nav redzama kāda cita māja. Tuvākie kaimiņi mums ir gandrīz kilometra attālumā. Turpat pie istabas loga aug gara, kupla egle, kas ir pilna ar mazo putnu ligzdām. Vasarā tā pārvēršas par īstu daudzstāvu dzīvojamo māju mazajiem lidoņiem. Un turpat pie mājas šogad varēju vērot, kā jaunais stārķu pāris pacietīgi mēģina būvēt ligzdu.                 Protams, bez mežiem mums ir arī skaistas pļavas, kas īpaši pēc lietus, izskatās tik zaļas, cik vien zaļas ir iespējams. Un arī tās ir pilnas a

... tā teica Viktors Igo. Un nejau skumjākais tajā ir tas, ka tādas iekšķīgās katastrofas ir, bet gan tas, ka tu cilvēks nemaz nepamani, ka Tev blakus sēž un staro tāds iekšējās katastrofas upuris. Un bieži vien tam upurim vien ir jāpaliek upurim, jo varbūt neviens neko nepamana vai pat negribas, ka kāds pamana, jo tik un tā neviens neko nesapratīs pat tad, ja skaidrosi. Tāpēc katram vajag kādu (manuprāt tikai vienu)  cilvēku kam Uzticēties. Ir grūti rādīt, ka varbūt dziļi dziļumā Tu esi mazs, vārgs un pārguris, lai gan ārēji izskaties kā stipruma un laimes iemiesojums. Manuprāt, katram ir jābūt kādai personai, ar kuru runājot var noņemt masku ( un tad vēl otru masku un vēl nākamo un vēl, kamēr paliec tāds kāds Tu esi) Un kad tādu Cilvēku atrodi, paliek daudz mierīgāk. Fantastiska ir sajūta, kad tevi saprot līdz galam un visur.

Pēc manām domām, vērtību pagrimums visvairāk izpaužas mūsu - 21.gadsimtā, bet iesākums un cēloņi tam atrodami 20. gadsimtā. Tā kā man pašai  dzīves laiks vairāk iestiepies 21.gs., nevis 20. gs., tad par šī gadsimta vērtībām vai to neesamību, es protu izteikties daudz skaidrāk. Mūsdienās ir daudz labākas un plašākas iespējas izglītoties, daudz brīvāk var ceļot, svinēt svētkus, paust viedokli, nekā tas bija senāk. Man šķiet, ka senāk cilvēki vairāk cildināja morālās vērtības. Tagad cilvēki var mācīties, ceļot, paust viedokli, darīt ko grib, sapņot ko grib, cilvēki ir ieguvuši un tajā pašā laikā pazudinājuši sevi. Kādreiz bija "Kaut vai pastalās, bet brīvi!". Tagad tas tiek izsmiets. Liela daļa jauniešu mācīšanos un došanos uz skolu uztver kā smagu pienākumu. Ceļošana un ekskursijas bieži vien (labi, ka ne tik izplatīti) nozīmē kā izdevību piedzerties. Un iespēja brīvi izteikties nereti tiek izmantota, lai nolamātu vecākus, pazemotu skolotājus, paņirgātos par savu valsti. Pald

"Lūdziet, un jums tiks dots; Meklējiet, un jūs atradīsiet; Klauvējiet, un jums atvērs; Jo ikviens, kurš lūdz,saņem, Un, kas meklē, atrod, Un, kas klauvē, tam tiek atvērts." (Mat. ev. 7:7-8)

Novembris - sirdij mīļš mēnesis. Viens no iemesliem ir pacilājošie valsts svētki. Tad var just, ka par spīti visam lielai daļai cilvēku tomēr ir lepnums par savu tautību.Un visu pasākumu laikā sirds iepukstas straujāk. Un vēl lielāks prieks, ka es 18. novembri ar sarkanu krāsu varu kalendārā apvilkt ne tikai valsts svētku dēļ. Latvija šajā datumā proklamēja neatkarību , es - atzinos atkarībā. Atceroties to laiku pirms 2 gadiem, uznāk visādas pārdomas. Iepazinu cilveku kretīnisko pusi. Un labi, ka tā. Toties tagad viss ir kolosāli, lai gan negaidīti. Vakardien, vai precīzāk šodien biju augšā līdz 4 no rīta. Biju sajūsmā par 10 literatūrā. Jutu, ka eseja izdosies. Galvenais, ka var izpaust savu viedokli. Rakstiski tas man sagādā baudu. Šī laika top dziesma. Tirpiņas skrien, kad klausos  Turaidas roze - Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši Mēs tie, kas ilgi tumsā dzīvojuši Un dziedājuši sauli debesīs, Kad tā no mēness blāvi atstarojas, Kad citas tālas zvaigžņu saules viz. Tā dziedājuši

Esmu cēlusies agrāk nekā parasti, bet miegs galīgi nenāk. I siltu pienu padzēru, bet nekas nelīdz. Tā nu atlika vienīgi tas, ka sāku rakāties pa internetu. Kārtējo reizi sapratu, ka masu mediji un sociālie tīkli ir pilni ar visādiem atkritumiem (un liela daļa jauniešu un pieaugušo arī, lai gan paši to vēl nespēj saprast) Uzsita nenormālu dusmu. No facebook jau izdzēsos, no Draugiem. lv arī varētu, ja vien tas nebūtu tik noderīgs saziņai ar tiem cilvēkiem, kurus nevaru satikt ikdienā (to tagad ir ļoti daudz). Protams, piekrītu, ka katrs pats jau var kontrolēt un izvēlēties ko skatīties, meklēt internetā, bet Tev pat nav jāmeklē kaut kas, kad jau uz katra stūra parādās kaut kas tizls. Kad aizbraucu pie vecākiem, mazajam brāļa dēlam arī stāstu, ka televizors ir ļauna kaste,jo sāk kaitināt, kad viņš man sāk stāstīt par visādām muļķībām ko redzējis pa TV. Tā nu lielāko brīvo laiku, kas man atlika pēc visām mammai izlīdzēšanas un lauku darbu padarīšanas lietām, ņēmu un mācīju mazajam rakstīt

Gads jau riņķī kad dzīvoju ar taurentiņiem vēderā (es gan to varētu saukt par strausiem, jo tie tādi pamatīgāki) Laiks skrien mežonīgi, bet atskatoties šķiet, ka tas viss ir noticis ļoti sen un ir pagājusi vesela mūžība. Novembris vispār man tāds mīļš mēnesis. Daudz ko atzīmēt, atcerēties un pasmaidīt :) Pēdējā laika secinājumi ir tādi, ka man jāsāk interesēties par visādām zemkopības lietām, man nepatīk filozofija un piholoģija skolotāja domā, ka skolniekiem ir iedotas vēl 24 stundas klāt jau esošajām.Toties es uzzināju, ka pēc Hipokrata temperamentu klasifikācijas esmu melanholiķe.

Pamazām viss ir vairāk vai mazāk nomierinājies. Visi augusta un septembra trakumi un jauninājumi nu ir kā ikdiena. Ar pārējiem arī viss daudz maz ir nokārtojies. Vēl daži cilvēki neliek mierā un tirda kāpēc tā, bet tagad jau ir daudz mierīgāk. Patiesību sakot, šādās situācijās var spriest par to, kurš ir draugs un kurš nav. Par sevi varu teikt, ka draugi man ir tādi - uz urrā! :) Un nav jau man viņu daudz. Bet es esmu tendēta nevis uz kvantitāti, bet uz kvalitāti :) Pēdējā laikā esmu iemācījusies taisīt daudz labu ņammu. Man ir labs skolotājs - i pacietīgs, i mīļš. Un skolā man arī iet pietiekoši labi. Un plāni arī ir jau apsvērti ko tālāk darīt.

Šad tad ielūkojoties -čivinātavā- rodas iespaids, ka tagad modē ir sevi bildēt ar alkoholiskajiem dzērieniem rokās (pašā labākajā foto  bija attēlots izcili stipri izblondināts, samāksloti apnagots saķellējies radījums, kurš savās ķetnās turēja Jāgermeisteru. Apakšā sekoja paraksts: ''Jager vakarinjs") Un šis cilvēks mācās tā teikt "prestižajā" skolā, lai gan tas tituls ir jau vēsture.Ir dzirdēts, ka tituls turas uz naudas, nevis zinātkāru bērnu pamata. Tās pašas pilsētas citā ģimnāzijā zinu 3,4 cilvēkus, kuri ir daudz, DĀĀĀĀUDZ jēdzīgāki. Prieks, ka tiem pievienojies vēlviens :) Šī vieta tik un tā ir vieta, kur domas var izgāzt. Šoreiz to izmantoju, palika vieglāk. P.S. Iesaku lasīt V.Igo "Nožēlojamie"

Augusts - viens traks mēnesis.Jūtu, ka septembris arī būs tāds pats.Šis un pagājušais gads - vienkārši tādi kā Evolūcija Ezim. Ceru, ka ļaudis uz mani nedusmosies, lai gan zinu, ka daži pie manis vērsīsies ar pārmetošiem jautājumiem, kas ir šo ļaužu stilā. Bet vienreiz pa visiem šiem gadiem ir jāizdara kaut kas pamatīgs, kas tāds, kas Tevi padara laimīgu. Kaut kas tāds par ko Tu esi sapņojis un dikti vēlējies pat, ja tas liekas pārdroši un neticami. Gan jau izklausās kā kārtējais "BlāBlāBlā" teksts. Es to tad ņēmu un izdarīju. Tie nedaudzie cilvēki,. kuri zin, teica, ka nav prāta darbs.Bet labākais ir tas, ka es esmu dikti laimīga. Visas rūpes, kas gadās izskatās tik mikroskopiskas uz laimes fona, ka nesagādā lielas reizes. Ir pat savāds prieks uztraukties par tām mazajām ķibelēm. Vakarā braukājos pa paklāju ar savu mīlīgo, dzelteno mašīnīti. Mīļums lasīja savu grāmatu par Brežņevu. Pēc tam mēs spēlējāmies ar ežiem un mašīnām.Dikti jauks, nomierinošs vakars. Un vispār ir vi

Drīz būs pusnakts. Esmu Liepājā. Laimes gabals jau labu laiku guļ viens citā istabā.Mūsu cilvēciskie prāti dikti bieži strādā vienādi. Miegs nenāk. Gribējās tik atvainoties cilvēkiem [maza saujiņa jau laikam te reizēm ieskatās], ka esmu pazudusi un nolīdusi. Iet jau man dikti dikti labi, bet rādās, ka neies tik labi kā gribēju. Grandiozie plāni, kurus gribēju klusībā īstenot laikam nesanāks. [bet varbūt varbūt sanāks, es ļoti tā ceru] Ja nesanāks, tad nebūšu diez ko priecīga. Savas lielās spītības dēļ protestēšu un mēģināšu 2 cilvēkiem parādīt, ka  es gribu savādāk. Bet man ir cerība, ka tomēr sanāks. Tikko sapratu, ka rakstīšana šajā dīvainajā vietā kaut kā palīdz psiholoģiski nedaudz nomierināties.Labi, man ar jāiet čučēt.

Vīriņam patīk runāt rūķīšu balsī. Tas ir smieklīgi. Un kamēr es tīru māju viņš čilo. Vai arī raksta par referendumiem.Vai arī cep kūkas neizlasot receptes līdz galam :) Toties es nekad nevaru saprast, kad Prūsis jokojas un kad runā nopietni. Izlasīju "Dzīvnieku fermu" Komunisma notikumi smieklīgā interpretējumā.Staļins - kuilis Napoleons, Trockis - cūka Sniedziņš, kuru no fermas padzina ar suņu baru. Kā man vīriņš pastāstija, tad īstajā dzīvē Sniedziņam Meksikā iecirta alpīnistu kapli galvā. Mjā... Un man dikti patīk mana jaunā 92 gadus vecā ome Anna :)

Mūžību nebiju bijusi Skypā. Tātad man ir kvalitatīva vasara. Ir 12 naktī. Mācījos literatūru. Pēc tam  ķīmiju. Lūk, tā ir, kad cilvēks saprot ko grib.  Un kad nāk pārmaiņas. Jūtu, ka būs superīgi. Tāpēc, ka es tā izdarīšu, lai ir superīgi.

Mēs katrs esam mazliet savādāks, īpašāks. Un katram mums iekšā mīt bērnelis, kuram patīk sapņot un skatīties zvaigznēs. Katram  tas bērnelis ir savādāks, bet ir.  Kādam lielāks, kādam mazāks. Kādam skaļāks, kādam klusāks. Un kādam tas sapņotājs mēdz gūt virsroku. Un tad tikai beidzas sapņošana un sākas sapņu īstenošana...

Šī tomēr ir savādāka vasara. Visādā ziņā. Vasaras sākums jau vien - kristības un iesvētības. Liels notikums. Tik tiešām cenšos laiku pavadīt ar cilvēkiem, kurus mācību gada laikā neesmu tik bieži redzējusi vai neesmu satikusi nemaz. Morālā atpūta uz pilnu klapi. Daudz laika pavadu mājās. Gan tāpēc, ka tur ir daudz, daudz darba, gan tāpēc , ka tur ir mierīgi. Lai cik stulbi tas arī neizklausītos es vakaros mācos, pārsvarā latviešu literatūru. Un pēc tam ar savām zināšanām plātos labākajam draugam.  I'm lucky I'm in love with my best friend :) Hihihi Klausos daudz mūziku. Sanāk daudz lasīt, domāt. Daudz, daudz domāt. Saziņas līdzekļus vairāk vai mazāk esmu atlikusi malā. Piedodiet tie, kuri mani nevar šajās dienās dabūt rokā. Ir arī dienas, kad tīri fiziski ir slikti un ir vēlme tikai pa gultu vārtīties. Vakar tā arī gandrīz sanāca. Reizēm uznāk niķīgās dienas, kad gandrīz ar nevienu negribas komunicēties. Mizantropisma izpausmes man tomēr ir lielā mērā. Es mierīgi varētu dzīv

Dzīves jēga ir dot dzīves jēgu kādam citam. Teikums par kura izdomāšanu ar sevi lepojos. Sen to biju izdomājusi, bet beidzot man tas pierādās. Un meklējot attēlus ar atslēgas vārdu -blackberry- (gribēju aplūkot skaistas kazenes) , sapratu, ka mūsdienas ir sačakarētas.

Es beidzot tiku pie bildēm. Tām feinajām, īstajām, sataustāmajām. :) Tās ir vislabākās.

Vasaras naktis tik tiešām nav paredzētas priekš ļoti salda miega. Reizēm. Daudz sanāk domāt. Par vis kaut ko. Tagad viena no svarīgākajām lietām, kas man ir paredzēta  tās ir iesvētības. Sāk domāties visādas domas par ticību. Tīri teorētiski padomājot sanāk, ka , piemēram, luterāņi nonāks budistu,  katoļu, pareizticīgo ellē. Vai arī otrādāk - budisti - luterāņu ellē. Jo tā jau saka, ka tie, kas neseko tai un tai ticībai nonāk ellē. Lai gan, ticības cita citu izslēdz. Nevaru sagaidīt Jāņus, jūlija beigas un tagad arī novembri.

Vasara ir sākusies. Skola pabeigta tīri normāli. Nākamais gads - 12. klase, pēdējā. Un tad jau sāksies viss tas ko pēdējo 7 (jau tik daudz) mēnešu laikā esmu izdomājusi. Neticami kā viens cilvēks spēj izmainīt domas. Pirms tam nebija nekādas nākotnes, kaut kādi pieņēmumi. Tagad jau zinu vietu, veidu, plānu. Pamatīgi. Prieks, ka esmu tīra un pusaudžu gados neesmu saķēpājusi sevi. Pirmais, pēdējais, vienīgais. Neiespējami? Iespējami un kā vēl. Tas tikai atkarīgs no cilvēka paša. Varētu pat teikt no izvairīšanās no sabiedrības pūļa. Sabiedrība daudz ko uzspiež un sačakarē.Sabiedrībā ir grūti palikt uzticīgam sev. Pasaule ir tāda skola. Bet es priecājos par sevi - man ir paveicies. Taisni Jāņu dienā tikšu kristīta un iesvētīta. Beidzot! :) Bet vispār šī vasara ir dikti ,dikti saplānota. Un par to ir liels prieks. Tiešām novēlu jums laimi! Un labu atpūtu vasarā.

Simpsoni spēj mani iedvesmot uz labām un noderīgām lietām. Tiešām. Turklāt es priecājos, ka televizoram man nepavisam negribas veltīt uzmanību. Izņemot tās reizes, kad iet kāda dīvainā multene. Radio gan es bieži klausos. Normālo. Latviešu. No " mūzikas" jaunumiem, kas ir dzirdami EHR esmu tā atpalkusi, ka reizēm nesaprotu par ko cilvēki runā. Īstenībā - patīkami :) Un ir jau 3 lapas sarakstītas par to, kas manā dzīvē ir svarīgākais. Prieks pārņem to visu rakstot. Vēl lielāks prieks būs tad, kad kāds varēs to izlasīt.  Un vēl es varēšu parādīt savu nieciņu kastīti un pļavas. Un savu egli. Un uz baznīcu aizbraukt. Tas arī būs jauki.

Ceļš Pēc negaisa vienmēr ir saule. Šoreiz tā pati, sen zināmā, mīļā saule. Pēc negaisa pat siltāka un spožāka. Un negaisā jau arī ir saule, tikai paslēpusies aiz mākoņiem. Lielas, milzonīgas, dzeltenas rapšu pļavas un ceriņi. Čalis, kas sēžot autobusā blakus 3 stundas no vietas lasīja Bībeli un ik pa laikam pacēla acis un teica "mmmmmm....." Mājas Vēsums un vakars. Tramvajs. Bezgala glīts suņuks ar sarkanu siksniņu, kuru klēpī tur puisis hūtē. Puisis,  redzot kā skatos uz mazo kucēnu, pats sāka smaidīt un bužināt trīcošo, sīko radībiņu. Apsardze, kas noķer puišeļus, kas bez biļetēm vizinās. Dzērājs, kas ar maisiņu, pilnu ar tukšo taru, pukojas uz vadītāju, kas par strauju uzsāk braucienu. Kluss, 10 minūtes sirdī auklēts "paldies" vadītājai. Zināju, ka neviens viņai neko tādu nesaka, jo cilvēku tak daudz. Tieši tāpēc. Vakars bija tik priekpilns, ka gribēju to padarīt jaukāku arī citiem.   Mīļums Mans. Daudz darāmā. Ņammu gatavošana. Rūpes. Baznīca. Baiļ

Pēdējā laika skaistākais skats ko esmu redzējusi - Mīļums, kurš spēlē akordeonu un zilas, zilas mandeļveida acis, kuras mazliet kaunīgi lūkojas man pretī. Tāda izskatās Mana Laime.

Pēdējā laikā interesē rudzupuķes un ampīra stila kleitas. Atcerējos dažas rindiņas no jokainā cilvēka dziesmām  - Es esmu Pītera Pena tukšais kaps -  Un vēl kaut kas tāds kā - cilvēki kā patronu tukšās čaulas - Tādi savādi vārdi tām dziesmām. Tādas rūtaini krāsainas segas ir jaukas Šodien saulīte spīdēja. Un 2 reizes vajadzēja saņemt drosmi aiz čupra kā mazu pavasara kaķēnu. No rīta,bļaujot kādas 10 minūtes un pēcpusdienā ,ejot pa gandrīz tukšu gaiteni, klusām pateikt vienu teikumu. 2. lietu, protams, bija grūtāk izdarīt.

Jaukākās Lieldienas kādas man bijušas :) Biju Liepājā. Piektdien bija jauka saulīte, tāpēc devāmies meklēt visādus zaļumus un pūpolus. Pabridu pa jūru nedaudz. Turklāt, redzēju dzīvnieku kapsētu. Krievi šajā ziņā ir aptrakuši. Vienā vietā bezmaz vai mauzolejs bija izveidots. Nākamajā dienā krāsojām olas, taisijām maizes zupu un vakarā gājām uz Sv. Annas baznīcu. Notika Lieldienu Vigīlija. Pirmo reiz uz tādu biju, un bija jauki. Svecītes un bubma ar vīraku un visādas citādas lietas. :) Varēja ar Dievu parunāties. "Mājās" braukšanas gan bija tāda tizla. 3 stundas vajadzēja sēdēt blakus čalim, kas man stāstīja visādas muļķības. Sākumā paklausījos viņa mūziku, domāju, ka liks mierā, bet nekā. Tad šis man sāka stāstīt par savu 18 gadus vecāko draudzeni, par to, ka viņam ir taisīts nāves sods, par to, ka viņš pakārsies priedē, par to, ka viņam somā ir pielādēts ierocis. Viņš vēl lūdza, lai pārgriežu viņam rīkli. Vēl viņš turēja manu roku un teica, ka redz, ka man būs slikti. Tas s

Kčing - cilvēks! Nezinu kāpēc, bet man patīk viņas miers un dzejoļi :) Ķipars , bikšu pavēlnieks un Mans Cilvēks Te arī ir daļa jauko cilvēku:) Ne visi, bet ir.

Esmu pakaļa. Mīlu {tik nepārprotiet, lūdzu} cilvēku. Daru to ikdienā ne tikai jaukās dienās. Velku aiz rokas uz priekšu, kad viņš padevies soļo atpakaļ bez spēka. Un aizvelku līdz galam. Lecu ar viņu kupenās pilsētas vidū. Kliedzu tizlus tekstus spēles laikā. Brienu pa peļķēm. Eju līdzi nezināmās vietās, pārvarot bailes no tramvajiem, kamēr varētu pieēst punci, izpriecāties utt. Bet negribas savu Draugu atstāt vienu kaut kādā briesmīgā, cilvēku pilnā vietā. Aiz cieņas pret viņu un viņas gudrību, neņemos no viņas norakstīt uzdevumus pat, ja viņa sēž man blakus.  Stāstu lietas,kuras es nestāstīju nevienam, līdz to brutālā veidā uzzināja daudzi. Bet tik un tā, skaidri un gaiši - viņa bija pirmā. Ar viņu līdz vēmienam griezos zem lustras skolā. Visai bieži cenšos viņai izlīdzēt. Eju ar viņu rociņās gar šosejas malu. Eju ar viņu atvainoties pie tizlākā skolotāja, ka nebijām uz stundu, lai gan - skolotājs pats nebija stundā. Viņa zin ko nozīmē - Dzeramais galda ūdens- vai 100% apelsīnu sula.

Jēj, beidzot manai datorkastei iet skaņa! Varu klausīties Mīļuma dziesmas un domāt kā viņš tīrot māju klausās savas roķīgās dziesmas. Tas būtu labs paskats :) http://www.spoki.lv/foto-izlases/10-miligas-ezu-lietinas/521901 Jā, šis ar man garastāvokli uzlaboja :) Un vakardien biju īsta fūrija. Gāja nervi pa gaisu. Tagad pašai smiekli nāk.

Reizēm,kad nav vienkāršības, paliek skaistums.

Šodien pavasari sajust varēja. Saulē un sirdī bija gana silts, lai tā liktos :) Turklāt jau kādu laiku ir februāris, pēc tam marts. Praktiski mēnesis palicis līdz šādam tādam notikumam, pēc kura man liela vēlme īsti nav. Lai gan tie 18 dod lielāku brīvību. Mani interesē tikai tā viena brīvības daļa. Bet kopumā negribas. Ar lielāko prieku varētu samainīties vietām ar kādu piecgadnieku :) Bet vecums (lielāks vai mazāks) dod arī jaukas lietas. Ļoti jaukas, siltas, nezūdošas lietas:) Šodien sanāca skriešana ar zirgu. Viņa mani pamatīgi nokausēja ,jo auļo ātri un man atliek vien skriet pakaļ un uzmanīt, lai viņa neaizskrien par tālu. Un šodien izdomāju, ka atsākšu savu tradīciju mācīties pa sestdienas naktīm. Nav ne jausmas kāpēc man tas patīk. Un viss būs labi. Tik jātic, ka tā būs. Katra paša izvēle kam ticēt.

Reizēm ir sajūta kā smagai biezpienkūkai. Citreiz - kā mazai, vieglai,gaišai, krēmīgai  Vecrīgai :) Sēdēju un atcerējos par šo :) How to have a lovely day  1.Have a cup a tea 2.wear something that makes you feel good 3. say "please" and "thank you"   4. tell somebody you love them   5.eat dessert first   6. watch the sunrise or sunset   7. smile(a lot!)   8. read a book   9. cook or bake for someone else   10. watch a good film   11. listen to your favorite music   12. meet a lovely people   13. wish others a lovely day

Man jau šķiet, ka katram cilvēkam ir savi ideāli, savi sapņi un mērķi.Dzīvojot no tādām lietām īsti nevar izbēgt. Turklāt šad tad iekšā ieskanās pārmetoša balstiņa: "Tu taču varēji labāk/ varēji nevilkt garumā/ varēji pacensties!" Kam seko apņemšanās turpmāk darīt labāk, pareizāk, censties. Man tā vismaz ir. Jā, arī etaloni man bija. Konkrēti cilvēki.  Daži konkrēti cilvēki.Viena meitene -  Jauka, smaidīga, mirdzoša. Viena cita, kas pārsteidza savā centībā, pieredzē,  dvēseliskumā . Cita - savā gudrībā, atklātībā, humorā, apņēmībā.Un vēl daži cilvēki, kurus apbrīnoju. Tam visam klāt vēlme kaut drusciņ mācīties , līdzināties viņiem. (Jo vienmēr jau sķiet, ka tam otram ir labāk, pareizāk) Doma jau laba, bet nogurdinoša. Jā, visi cilvēki ar kuriem sanāk saskarties - ja vien ir vēlme, no viņiem var mācīties, bet mēģināt līdzināties  - tas var novest līdz ārprātam. Atmetu to ekstremālo etalonu padarīšanu. Varbūt tāpēc, ka vājš radijums esmu. Nu, neko - dzīvojam tālāk, sevis meklēj

Traki aukstas dienas un traki piebāzta galva. Tēja tiek patērēta lielos un jaukos daudzumos, bet pa āru jādarbojas tik un tā. Turklāt vadāt mazo zirdziņu ir tīri izklaidējoši, it īpaši tad, kad viņa sāk bubināt un kašņāt sniegu. Tomēr gribas siltumu, dikti gribas. Tad kad saule ir daudz un dikti, un kad nav jādomā par lietām par kurām it nemaz negribas domāt. Un šī gada vasara solās būt kolosāla, par turpmāko laiku vispār nerunājot :) Beidzot kādam tur augšā ir pielecis, ka esmu uzvedusies tīri labi, lai ļautu man papriecāties. Mjā, tikko gribēju atrast kādu jauku, siltu bildi un rakstot vārdu - hot- sapratu, ka tas nebija prāta darbs :D Atradu pārāk daudz nabadzīgu meiteņu, kurām nav diez ko daudz ko vilkt mugurā.