Skaistums slēpjas vienkāršībā

"Runāt patiesību un tikt uzklausītam" To taču gribam mēs visi.

If I speak with human eloquence and angelic ecstasy but don't love,  I'm nothing but the creaking of a rusty gate.    2 If I speak God's Word with power, revealing all his mysteries and making everything plain as day,  and if I have faith that says to a mountain, "Jump," and it jumps, but I don't love,  I'm nothing.    3 If I give everything I own to the poor and even go to the stake to be burned as a martyr,  but I don't love, I've gotten nowhere.  So, no matter what I say, what I believe, and what I do,  I'm bankrupt without love.   For King & Country "The Proof Of Your Love"  

Man tīk Vārdi. Tie ir galvenie.

“Mīlestība ir lēnprātīga, ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, neuzpūšas, neturas netikli,  nemeklē savu labumu, neapskaistas, nedomā uz ļaunu, nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par  patiesību: visu mīlē, visam tic,  cerē uz visu ,  panes visu .   Mīlestība nekad nepiekūst "  (1. Kor. 13.,4.-8.).

Šīs dienas superduper satraucošā saruna nemaz neizvērtās tik satraucoši. Iznākumā akmens no sirds novēlās un viss sāka likties vēl jaukāks un skaistāks. Mana sirdsapziņa nespēj būt apgrūtināta. Tam klāt - sestdiena bija viena no visvisjaukākajām dienām.  Vēl sāk rasties sajūta, ka mans lietderības koeficiens vai mājsaimnieciskuma rādītājs ir sācis rāpties (vai drīzāk izrāda tādu vēlmi) uz augšu. Ar Mīļumu un manu iniacitīvu uztaisījām super ņammmmīgus salātiņus ar tunci un jūras kāpostiem - lai nu cik nepierastas man bija šīs sastāvdaļas, sanāca burvelīgi. Turklāt, pēdējo mēnešu laikā stingri skatamies ko liekam punčos. Vairāk vai mazāk sanāk tīri veselīgi. Tik tiešām, veselīgi paņammāt nav ne dārgi (vasarā pat sanāk lētāk), ne grūti un ļoti, ļoti garšīgi. Un Saule jau entos mēnešus cilā dzelžus, bauda acīm (manām, protams :) Laiku pa laikam mani pacilā, bet pie daktera sapratu, ka pa ziemu Saulītei ko manis cilāt ir palicis diezgan mazāk. Vēl sanāca uzcept ņammīgu un jaunums - pēc i

Kaut kā sirdskratīšanas vislabāk sanāk nakts stundā. Vai kāds to spēj izskaidrot? Sāk likties, ka naktī mainās viss - arī cilvēka prāts. Kaut kādā viedā, traki straujā tempā ir pienācis tas laiks, ka draugi, paziņas sāk apcerēt dzīvi, jo pienācis laiks, ka daudziem no viņiem tā vairs nebūs tāda kā līdz šim. Jauna dzīve. Pagājis jau gads, kad es dzīvoju savā jaunajā dzīvē. Nekas slikts, nekas biedējošs. Ja tā ir cilvēka sirds izvēle, tad nekas nevar noiet greizi. Turklāt, vēl krasākas pārmaiņas tikai būs. *Varbūt reālajā pasaulē būs jāstaigā tajās ''augstpapēžu kurpēs'', bet vismaz domās jāstaigā ar basām kājām. Protams, praktizējot arī reāli*

Šonakt liekas, ka esmu ļaunākais cilvēks uz Zemes. Vismaz šajā dzīvojamā platībā noteikti. Un iespējams, tā ir mana alga. Un tiešām kaķi nemīl sliktus cilvēkus?

Gari nav ko teikt. Biogrāfiska, vēsturiska, bik šausminoša... Noteikti noderēs vēsturisku notikumu izpratnes padziļināšanai, jo Nikolaja II dzīve ir neatraujami saistīta ar Pirmo Pasaules karu, Februāra revolūciju, Oktobra revolūciju, 1905. gada revolūciju ( atceramies, ka tā gana ietekmīgi skāra arī Latviju). Lielos vilcinos varu apskaidrot, ka Nikolajs II bija Krievijas Impērijas pēdējais cars (pēc viņa nāca Ļeņins ar mums visiem zināmo režīmu). Par pēdējo caru viņu padarīja tādā veidā, ka turēja apcietinājumā kopā ar visu ģimeni, beigās, 1918. gadā, nošāva - arī ar visu ģimeni. Protams, ka nāvessods ir smalki, detalizēti aprakstīts (ir gan visādas versijas). Ir versijas, ka 2 ģimenes locekļi (meita Anastasija un jaunākais Aleksejs, kurš būtu troņmantinieks, ja būtu tronis ko mantot) izdzīvoja. Tas gan nekad nav bijis 100% pierādīts. Šaubos vai arī tiks, jo nu jau visi kandidāti ir miruši. Grāmatai par pamatu ņemtas Cara un viņa ģimenes locekļu dienasgrāmatas, vēstules, ar notiku

Sāku lasīt, jo atradu Mīļuma omes plauktā; jo mamma šad tad bija pieminējusi. Visā visumā - tāda tipiska meiteņu grāmata (lai gan puišu cilvēkiem tur būtu ko pamācīties). Grāmata dikti aizraujoša un interesanta. Bet atšķirība tāda, ka šo romānu nevarētu nosaukt par salkanu un pārcukurotu. Un vēl viens plus - tur nav nevienu vampīru, zombiju, pārcilvēku vai kaut kā tāda. Patīkami bija lasīt tāpēc, ka pilna ar visvisādiem notikumiem. Protams, lasot jau var paredzēt, kas notiks, bet bija vietas, kuras tiešām pārsteidza. Piesaistīja tas, ka gana krasi atšķiras no mūslaiku jauniešu/sieviešu romāniem (19.gs. tomēr ir savādāks). Un vēl  - romāns bija patīkami, veselīgi (es teiktu normāli) naivs. Nu, piemēram, ar Kubelku nevar salīdzināt (B. ,iespējams, saprot ,par ko es runāju). Turklāt, mani saistīja tas, ka romāna galvenā varone bija tēls, kurš neatkāpās no sava ceļa, tikumiem un sirdsapziņas. Sieviete ar stingru raksturu, tā teikt. * sarakstīta 1847. gadā * darbības vieta - Anglija

Tākā dažus mēnešus atpakaļ izlasīju "Nožēlojamos", nolēmu, ka varētu palasīt vēl kaut ko no šī rakstnieka (noteikti jānoskatās nesen gaismā izceltais mūzikls). Paņemot tipiski Igo biezo grāmatu, pārņēma bažas par garum garajām sīko aprakstu vietām un to cik reizēm grūti tām izlauzties  cauri, bet mani, kā cilvēku, kurš ir spītīgs kā ēzelis, vēl vairāk uzkurināja autora vārda brālis, kurš teica, ka man grāmata noriebsies un es to neizlasīšu. Es izlasīju. Un vēl salīdzinoši ātri. Varētu teikt, ka patika. Grāmatas nosaukums vēsta kaut ko smieklīgu, bet lasot grāmatu, atklājas cik tā frāze spēj būt bezcerīga. Proti, grāmata ir par cilvēku, kuram nežēlīgā veidā ir uzstiepta mūžīga, baisa smieklu maska. Galu galā izrādās, ka zem tās slēpjas saprātīgs un gudrs prāts, bet ir tikai maza saujiņu cilvēku, kuri to spēj saredzēt. Man pašai tas lika aizdomāties par to, cik gan bieži mēs paši sev labprātīgi uztērpjam maskas - visādas. Katram motīvs ir savādāks -  vai nu gaidam, kad atrad

Ir lietas, kuras nekad neapniks.

Pēdējā laika iemūžinājumi. Savāda sajūta, kad pienāk laiks, kad sevis labā jāmaina domāšanas/uztveres veids. Tam klāt arī jāsāk sev ļooooti stingri  "iedresēt" miega ritmu. Diemžēl, dabas zālītes laikam nevienmēr līdz. Beidzot man ir pienācis tas vecums, kad rušināšanās pa dārzu sagādā kaifu. Nemāku aprakstīt to kā sapriecājos, kad pēc garās, garās ziemas ieraudzīju savus ķiplociņus, un vēlāk arī apšaubāmā veidā sētās kliņģerītes. Un, kad nāca ravēšanas kārta, tad Mīļumam ''rūcu'', lai nemaz nedomā man līdzēt manā zemes pleķītī - pati gribu tik galā.  Un vēl visam klāt - Vidzemes godu Kurzemē esmu aizstāvējusi godam. Audzīte teica, ka viņai prieks, ka klasē ieradies tāds gaišs bērns no Vidzemes :) Labi, tā nu beigšu te barot savu Ego. P.S. Sasmējos, kad uzzināju, ka ir tāds uzvārds Minjons. (Savējie sapratīs) Ā, un vēl - Tākā pēdējā laikā savu neprasmi kulinārijā pamazām nomainu pret kaut ko cerīgāku, tad nevaru nepadalīties ar šo. Meksikāņu tac

Atnāc pie manis šovakar. Novelc kurpes un steigu. Atver durvis un nokāp no sliekšņa. Iegrimsti zaļajā sūnā un nesamin gliemežus. Noglāsti liepu un noskūpsti tai sāpošo lapu. Apsēdies man blakus pie kvēlojošajām oglēm. Vai dzirdi manas definīcijas klusumu? Skrejošas skudras kāju dipoņu? Griezes žēlīgo balsi un lietus čaboņu? Vai dzirdi kā lapsa dzenā zaķi? Vai Tu dzirdi kā aug āboli dārzā? Kā akā ūdens guļ? Vai dzirdi kā elpo zeme? Kuš, šeit nav jārunā, lai Tevi saprastu.

Esmu guvusi pieredzi.  Varētu teikt, ka šo to no dzīves saprotu. Pēdējā laika populārākās lietas ko daru - mācos tautasdziesmas,ēdu veselīgāk, mazgāju grīdas, lasu latviešus, pavāra prasmes attīstu. ****************************************************************************** Neprotu iekāpt gultā un aizmigt. Ja  tā gribu, tad jāmoka sevi tik ilgi, līdz acis jau līp ciet. ******************************************************************************* Puķes, kas manī rada vislielāko prieku - mālēpes. No tautasdziesmām man tagad topā ir 'Es izjāju prūšu zemi'. ******************************************************************************** Pēdējā laikā esmu pamatīgi atradinājusies no visādiem sociālajiem tīkliem. ' Draugos' jau kaut kad no pagājušā gada nogales neesmu. Itnemaz nepietrūkst. Twitteris jau arī īpaši nesaista. Un te arī esmu sākusi pauzēt ar rakstīšanu. ******************************************************************************** Joprojām brīnos

Pavasara gaiss apkārt plivinās kā nenotverams tauriņš - te ir, te nav.Bet tomēr - debesis ir zilākas par bruģi, krietni zilākas - un tas nozīmē, ka pavasaris tomēr nāk! Šodien nomierinājos par savu problēmu -vaiesnekļūstuparpieaugušo- , kad veikalā ieraudzīju mazu bērnu, kurš cītīgi mēģināja izprast un atrast tieši to pašu ko es pirms kāda neilga laika, proti, kur ir tā robeža, kur automātiskās durvis atveras, un kur vairs ne. Mana sirds kļuva mierīgāka, to redzot.

Cilvēce tiek apčakarēta. Barota  ar viegliem, saldiem eklēriem. Izskatās tik skaisti, bet vērtības nekādas. Priekš augšanas, attīstības tas neko nedod, pat degradē. Visu laiku. Saēsta no iekšienes. Bez piespiešanas, labprātīgi. Jau no mazotnes, pieradināti, ka tāda ir norma un tie, kas dara savādāk ir barbari. Maize? Tie, kas pazīst to un atbīda saldo, mīkto eklēru malā pūlī tiks saukti par muļķiem un dumjiem neprāšiem. Izvēle ir sabrukt vai cīnīties pret spiedienu. Skaidrībai - Ziniet - tā ir metafora. Skumja metafora.

Izlasīju ''Lizete, dzejniekam lemtā''. Man patika. Ļoti. Iesaku. Pirms tam izlasīju Faulza ''Kolekcionāru". Tāda nedaudz jokaina. Bet galu galā lika aizdomāties par to cik gan daudz patiesība uz pasaules ir tādu dīvaiņu. Tagad lasu Jaunsudrabiņa "Aiju". Pēdējā laikā grāmatām pievēršu lielāku uzmanību. Veldzējoši. Vienu nakti nespēju iemigt. Gribējās silti, silti apskaut savus draugus. Tā pa lielo 3. Viņi mani atceras un par savu atcerēšanos man atgādina. Es viņus arī atceros, bieži. Bet man nesanāk tik bieži viņiem to atgādināt. Bet es tomēr ticu, ka lai draudzība pastāvētu, tai nevienmēr vajag atgādinājumu. Tā nevar izgaist. Esmu nogurusi no pilsētniekiem. Atceros rudeni, sajūtu, kad vari paņemt rokā grābekli un strādāt sev. Kaifs.

9.martā pa seniem laikiem biju Rīgā. Apciemoju mammu, kamēr Mīļums pa savām lietām skraidāja. Pēc tam sirdī iegūlās miers, pēc visiem sev - pārmetumiem, ka neesmu labs bērns. Nelaime un grūtības cilvēkiem iesper pa dvēseli un liek apdomāt to, ko nemaz ikdienā neiedomātos apdomāt un novērtēt. Turklāt, tas satuvina cilvēkus. Šonedēļ bija arī mana dzimšanas diena, kuras atzīmēšana tā īsti nenotika. I laiks pietrūkst, i apstākļi neatļauj, bet nejau svinēšana ir galvenais. Bez tam, pirmoreizi sanāca Liepājā pārnakšņot vienai. 15. martā beidzot laimīgi pieliku punktu savam ZPD par "Helsinki - 86" devumu Trešās Atmodas laikā un tās nozīmību Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanā. Pēc tā visa arī sirds ir kļuvusi mierīgāka. 16. martā pa seniem laikiem notika leģionāru piemiņas gājiens. Skaista, saulaina diena, apkārt jauki cilvēki. Prieks bija par to, ka gājiens nebeidzās uzreiz. Pēc tam okupācijas muzejā interesanti varēja kopā pasēdēt, noskatīties filmu "

Marts iesācies tā diezgan darbīgi. Sanāk pa naktīm mācīties, lai lielo kaudzi mājasdarbu spētu kaut cik samazināt, pa dienu pa ilgiem laikiem jādodas uz dažādiem pasākumiem. 1. martā bija izstāde "Ražots Liepājā", kurā varēja apskatīt lielāko daļu Liepājas ražotājus. Pasākums interesants, bet godīgi sakot, izņemot kādus 5,6 lielākus uzņēmumus, pārējie ir tādi kā sīkbodītes - dažādu rokdarbu veidotāji, zemnieku saimniecības utt. 2. martā notika dziesminieku festivāls "Austrasdienas". Galvenās personas - Austra Pumpure un daudz, daudz ģitāru. Arī kokle, vijole un blokflauta bija, bet, ņemot vērā, ka tur bija kādi 25 ģitāru spēlētāji, tas kaut kā pazuda. Dziesmas un atmosfēra tik fantastiska! Kopš šī pasākuma fanoju par dziesminieku Uldi Kākuli. Vipār arī beidzot skaidri uzzināju latviešu valodas un literatūras olimpiādes rezultātus. 1,5 punkti pietrūka līdz 3. vietai pilsētā. Man tas ir kosmiskas ievērības cienīgs sasniegums, ja tā var izteikties. Tagad klausos &q

Tu esi mans Everests - Es - Tavs alpīnists. Jo Tu esi mūžigais mērķis. Es esmu slīcējs - Tu - mana laiva. Jo  mani Tu  turēsi virs ūdens, kamēr vien būšu ar Tevi. Tu esi bāka - Es - Tavs kuģis. Ceļš pie Tevis  būs saredzams, ja vien es būšu tā meklētājs. Tu esi ceļš - Es - Tavs gājējs. Bez tevis es klejotu neceļos. Es esmu pulkstens - Tu - mans laiks. Manis nebūtu, ja nebūtu bijis Tevis. Tu esi nesējs- Es - Tavs krusts. Manu nastu esi uzņēmies Tu. Tu esi  gans - Es - Tava avs, Jo ar Tevi man netrūkst ne nieka. (Ezis)|

Visam ļaunajam ir dots tik universāls ierocis, kuru izmantojot,  var viegli tikt pie cilvēka goda un saduļķot to - tas ir cilvēka vājums. Un ne velti ir uzskaitīti 7 nāves grēki - negausība, slinkums, miesaskāre, lepnība, dusmas, skaudība alkatība  Manuprāt, tie nav izdomāti tikai tāpēc, lai cilvēkus biedētu no tā, kas ir ļauns. Tas viss cilvēku padara par upuri un, pirmkārt, nodara ļaunumu pašam cilvēkam, no kā cilvēks pats pēc laika smagi ciešs,galu galā, arī citiem. Cilvēks pats sevi, neapzinādamies, iegrūž bedrē. Piemēram, slinkums, mēs tak ar to nenodaram ļaunu visai pasaulei, nejau tāpēc tas  ir minēts. Pakļaujoties slinkumam mēs kaitējam paši sev. Tāpat ir ar pārējiem. Un zem katra šī vārda slēpjas arī citas ne tik labas lietas. Slinkums cilvēku noved apātijā, sliktā rutīnā, zem lepnības un alkatības varētu būt egoisms, kas cilvēku beigu beigās atstāj vienu, un sagrauž, tāpat arī skaudība. Par miesaskāri vispār nerunājot - tad cilvēks atņem savu vērtību, izdāļā sev

Vai tiekties uz pašu labāko vai uz vienkāršāko? Vai labākais ir vienkaršākais? Vai varbūt tas vienkāršākais ir tas labākais? Bet visu laiku man ir pārliecība, ka tas skaistums tomēr ir tajā vienkāršībā. Un ir taču tā, ka tas ģeniālais atrisinājums ir sasodīti vienkāršs. Tik vienkāršs, ka cilvēki to vairs nesaprot. Vai ziniet, kā jums būtu, ja jums pateiktu - esiet vienkārši! Jums būtu viegli, vai sanāktu? Mīlēt sevi tādu kāds esi. Lutināt, kad gribas sevi palutināt. Atļauties mīlēt to ko gribas mīlēt. Neuzspiet sev sabiedrības normas, bet izvēlēties savas. Atbrīvot prātu un uzpiestiem dzelžiem un atļauties būt sev. Darīt to, ko tu jūti. Ir mazliet savāda sajūta būt kāda ideālam nemaz nepūloties.  Nepūlēties un būt ideālam. Vai tā ir tā vienkāršības sāls? Vienkāršu visu padara tas, ka tu nelien no ādas ārā citu dēļ. Bet Vienam. Un tavu brīnumu - neko nevajag prātot -  runā, dari to, kas esi. Būt vienkāršam tak ir labi. Gan pašam, gan citiem. Tev nav jāmokās zem maskām un

Tik neizakāmi pietrūkst vasaras. Varbūt pat ne vasara ir tā, kas pietrūkst. Ilgojos pēc brīvas sajūtas, kad ,vakarā gulēt ejot, nav jāpukst uz sevi, ka esmu ar savu pūču ritmu aizrāvusies un rītdien mocīšos ar celšanos. Nav jāatceras, kas būs jādara rīt, parīt, pēc nedēļas. Vasarā dzīve top uz vietas. Pietrūkst tas, ka laiks ir nepakļāvies un atrodas tavās paša rokās. Pietrūkst vasarīgi zilo, silto debešu un karsto pludmales smilšu. Gribu sajust kā āda sajūt siltu vēju un nav jāvelk piecas kārtas, lai būtu silti. Gribas vienkārši apstāties un neplānot to, kas jāplāno. Labi, vienkārši sakot - gribu atpūsties no ikdienas. Bet ziemā un te to ir grūti izdarīt. Pilsēta mani nogurdina. Te ir par daudz vienaldzības, skumju un pieaugušo. Te viss ir regulējams, izplānots un saspiests. Te viss ir pelēks. Pat tas, kas ir košs ir bezveidīgs un truls. Ziniet, man teica, ka esmu īpaša, jo glābju ūdens toveros slīkstošus kukaiņus, dzenos pusnaktī meklēt jāņtārpiņus, priecājos par sajūtu, kad basas

Un vipār - man liekas, ka viens cilvēks spēj izmainīt pasauli. Tāds, kas ar pilnu atdevi atdodas savam mērķim, tāds, kas spēj piesaistīt cilvēkus.Tāds, kas iedvesmo. Tāds, kas dara pareizi.Tāds, kas cīnās. Tāds, kas neko nedara un gaida - tas neko neizmaina. Tas ir tāds, kas pats ir jāizmaina.

Viens ir tas, ka cilvēks saprot, ka ir izdarījis grēku, izdarījis ko sliktu. Ir tūkstošiem, miljoniem tādu, kas saprot - jā, es daru slikti. Tas jau nav sliktākais. Sliktākais ir tas, ka viņiem tas ir pie kājas.  Kaut kas cits ir tas, ka cilvēks absolūti nožēlo to ko izdarījis. Ziniet, tad ir tāda sajūta, ka Tu sev riebies. Tāda sajūta, ka Tu esi apvēmis savu dvēseli un nemūžam to nenotīrīsi. Un galvenais ir tas, ka viss ko Tu vēlies ir dabūt viņu tīru. Berzt, berzt un berzt. Tie netīrumi Tevi nomoka domās, spiež pie zemes un smacē. [Ziniet tādu sajūtu?] Un šajā bezpalīdzībā Tev klāt Ir Dievs. Viņš var Tavu Dvēseli nomazgāt. Un kad Tu kaut ko tādu piedzīvo ir sajūta, ka esi atpestīts. Nopietni. Bet šī visa pamatā nav ne kvēla, nepārtraukta lūgšanās, ne grēka apjēgšana., bet patiesas nožēlas sajušana.Saprašana, ka tas ko Tu esi sastrādājis bojā Tavu dzīvi. Tas, ka Tu nemūžam nevēlies ko tādu darīt atkal. Labi, es neesmu teologs, bet kaut kādi dvēseliskie pārdzīvojumi manī risinās. Pie

Mācītāja E. Ķeira Svētruna  (links) Mani šis iedvesmoja.

Katrā cilvēkā mīt tāds viens maziņš egoisma vīriņš. Daži tam ļauj nekontrolētu vaļu, daži to apslāpē līdz nemaņai, bet citiem rūp, lai citu egoisms būtu labi paēdis. 100% uzticīgs draugs bieži vien ir sirdsmiera garants. Mēs neaizmirstam kādam uzbļaut, paēst, papukstēt par kādu, bet pat nepapūlamies pateikt paldies saviem līdzcilvēkiem. Vienmēr esmu pieļāvusi domu, ka liekuļiem ir bail\kauns par to kādi viņi ir patiesībā. Nekad nelieciet klāt karameļu tējai klāt sāli. Varat jau likt, tik nedzeriet. Ja esat draņķis tad dzeriet. Man ir tik fantastiski un labi draugi. Un es zinu daudz labu cilvēku. Bet es nesaprotu kāpēc šī pasaule galu galā ir tik sasodīti sačakarēta. Naktī sēdēju un domāju, ka neatceros to kā izskatās Zigurds. Un tad es sāku domāt par to, kāpēc es par to domāju. Manuprāt, katrā no mums ir daļiņa  Homēra Simpsona. Tikai mēs viņu esam paslēpuši aiz savas liekulības. Saka, ka katram var būt savs viedoklis un, ka nav pareiza vai nepareiza viedokļa. Es to pas

Šādi izkatās mana firmas zīme:) Bezmiegs tomēr var būt reproduktīvs. It īpaši man - cilvēkam, kurš pēc dienas ritma ir 100% pūce. Un lūdzu, ļaudis - pasmaidiet! Kapā jūs to nevarēsiet izdarīt.

Ir tāds mazs vārdiņš - "Piedod." Mute to izrunā caur klusiem čukstiem. Sirds - neprātīgi kliedzot. Un reizēm šķiet - jo klusāk tas tiek pateikts, jo lielāks tas esam domāts.

#Manuprāt, cilvēki mēdz iedalīt draugus labākajos un citos draugos, nejau tāpēc, ka tas viens būtu labāks, bet tāpēc, ka tā sauktais labākais draugs tam cilvēkam ir vistuvākais. #Dievs nevienmēr ir jāuzskata par neaizskaramu, augstu, neredzamu parādību. Lielākoties Dievs ir jāuzskata kā draugs, kas Tev palīdz un rāda kā dzīvot. #Viegli saņemts atalgojums, nenes gandarījumu. #Sēžot tualetē, tumsā un domājot, prātā ienāk vislabākās domas. #Kaitinoši, ja Tu esi spējīgs piedot, bet ne aizmirst.

 Nedaudz kretinē mazu meiteņu skandinātais - Es viņu mīlu-  Un vispār tracina, ka šo frāzi lieto netur, kur vajag. Jā, un mīlestībai no pirmā acu skatiena es neticu. Manuprāt, no pirmā acu skatiena var būt tikai iekāre.Piedodiet, ka varbūt kādam šo skaisto terminu redzu tādā dzivnieciskā gaismā, bet es tur neko nevaru izdarīt.  Mīlestība, manās domās, ir kaut kas tik pamatīgs, liels un neizprotams, ka tā nevar tā vienkārši izveidoties uz sitiena. Un nav tādas robežas, kad tā nav, un kad tā  ir. Tas viss veidojas un aug ar laiku. Katram cilvēkam tas ir kaut kas cits. Un nevienmēr mīlestība jāatiecina uz cilvēcisku būtni. Bet runājot tieši par šo, tas nav gluži tas, ka Tu alksti pēc otra, nevari padomāt neparko citu kā vien viņu, tas nav gluži tā, ka Tu dievini otru. Iespējams, ka tā var būt sākumā. Kad tauriņi mitinās vēderā. Bet pēc tam sākas, kas cits - kas daudz, daudz labāks. [Manā leksikā tie ir nevis tauriņi, bet pamatīgi ziloņi vēderā]. Sākumā ir nenormāls reibums. Un nē, pēc š

Reizēm es mēdzu mālēt lietas pārāk drūmās krāsās. Šādās reizēs es ceru, ka esmu pesimiste nevis reāliste. Jo reizēm šķiet, ka viss kopējais fons ir drūms. Un es nerunāju par sevi personīgi, bet vispasaules lietās. Tas viss šķiet drūmi. Un šad tad liekas pareizi, ka nelieku uz acīm rozā brilles. Bet pieļauju, ka mana īdēšana var pieriebties. Es esmu stūrgalvīga. Pie šāda slēdziena es neesmu nonākusi pati - cilvēki tā saka. Pēdējā pusgada laikā esmu sastrādājusi graujošas lietas. Tiešām apgriezusi dzīvi otrādāk. Un daži vēl saka, ka esmu flegmaina :) Klausīšanās ir viena pamatīga māksla. Toties spēja saprast otru - vēl pamatīgāka. Un visiem ir vēlme, lai viņu saprot. Jo katram  sirdī ir kaut kas tāds, ko viņš (gan ar vārdiem, gan ar darbiem) grib pavēstīt citiem. Pieļauju, ka daudzi grib ko mainīt.

Šis, pēc manām domām, ir interesants laiks. Daudz kas mainās, attīstās un pārveidojas. Esam viena no tām paaudzes daļām, kura jau ir paguvusi dzīvot 2 gadsimtos.,2 tūkstošgadēs, bet mums vēl ir gana daudz laika, kurā var notikt dažnedažādi notikumi un pavērsieni. Šis ir laiks, kuru veidojam mēs un atskatoties uz pagātni varam tikai mācīties no savu pēcteču kļūdām, pieredzes un vērtībām, lai nākotni veidotu pēc iespējas labāku.                 Pirmā un lielākā iezīme, kas, pēc manām domām un salīdzinot ar vēstures notikumiem un dzīvi, mūsu laikam ir brīvība. Brīvība vārdos, domās, izpausmēs. Ja vien cilvēkam ir vēlme, līdzekļi, daudz kas ir iespējamas. Cilvēks var brīvi rīkoties, jo iespēju mūsdienās ir daudz. Un daļu no šīm iespējām mums sniedz tehnoloģiju attīstība. Ja pirms 500 gadiem mums tik pierastā lieta kā fotogrāfija, televīzija un internets likās kaut kas neiedomājams, tad mūsdienās tā ir pilnīgi ierasta lieta. Protams, ka šie zinātnes sasniegumi sniedz lielu labumu un veidu

Manuprāt, nepārspīlējot, varētu teikt, ka šogad esmu piedzīvojusi tik daudz cik daudz ir piedzīvojis kāds 30- 35 gadus vecs cilvēks. Lepojos ar to kāda esmu, kur esmu, ar ko kopā esmu izvēlējusies dzīvot savu dzīvi ( un man tas sanāk sasodīti labi, nemainu mīļos kā zeķes, neesmu neķītra un samaitāta, esmu līdz galam uzticīga un neesmu dvēselē netīra), lepojos ar to ko daru un to kā to daru. Nospļauties par to, ja kādam tas nepatīk. Labi, šis bija bik par skarbu, bet ko darīt - Kādi laiki, tādas metodes. Bet tiešām - pateicos Dievam par tiem cilvēkiem, kurus man Viņš lēmis satikt, šis gads ir uz mūžiem ierakstīts manā atmiņā. Jānovēl vien sev, ka 2013. gads būs vēl labāks. To novēlu arī saviem draugiem. Ceru, ka tie 3 cilvēki to zin.Un vispār, lai visiem šis gads izdodas. Lai Dievs stāv mums klāt.